Hypocritic critic

Nokļuvu kaut kādās kolektīvajās kāzas. Visas līgavas diezgan ātri man pagāja garām, vispār cilvēki šķita nereāli vai kā dekorācijas. Vēl šķita, ka esmu nepareizajā vietā, vazājos šurpu turpu un pazaudēju cilvēkus, ar kuriem biju atnākusi kopā. Ceļš sadalījās divās daļās, nezināju, uz kuru pusi iet. Uz labu laimi izvēlējos vienu un atdūros pret durvīm. Kāpnes lejā. Atkal durvis. Arvien tumšāk un tumšāk. Nē, tas ceļš nav pareizais, te neviena nav, jāskrien atpakaļ. Taču arī tā vairs nebija. Jau pēc dažu durvju aizciršanās, sapratu, ka viss izskatās pilnīgi citādāk nekā bija, kad skrēju šurp. Ik pa desmit minūtēm katras durvis pārvētās visdažādākajos veidos. Uz citām bija zīmējumi, citas vienkrāsainas, taču tas nebija paliekoši. Dažas durvis pārvētas par skapi, reizēm tās bija tikai zīmētas dekorācijas uz sienas, tāpēc sāku smieties, ka nevaru tās attaisīt. Tad es paskatījos pa logu un tur dejoja meitenes krāšņos tērpos. Kāzu svinības laikam bija sākušās, ar vidusskolas laika draudzeni par visiem smējāmies un visus aprunājām. Vēl es pie citu durvīm liku visādus novēlējumus. Varbūt smiekli bija tikai aizsargmaska, ja jau jaunlaulātajiem rakstīju mīļas un iedvesmojošas zīmītes.