Hypocritic critic

Reizēm, kad šķiet, viss jau ir simts reizes dzirdēts un tik labi zināms, der aizmirst iemācīto. Un tad it interesanti atklāt no jauna to pašu caur citādāku prizmu.

Ja izsaki nosodījumu, ka tādu un tādu cilvēku dēļ pasaule ir sajukusi prātā, varbūt der padomāt, ar ko gan tava dzīve ir tik vērtīga, lai to pretnostatītu kā paraugu visiem, kas nedzīvo pēc taviem priekšstatiem? Kāda ir ideālā dzīve? Kas satur kopā pasauli, lai tā neaizietu sviestā? Kādā pasaulē tu vēlētos dzīvot? Kāpēc? Kāpēc tava iedomātā kārtība der vislabāk? Varbūt pavisam drīz es domāšu mazāk, ja atcerēšos, kā meditēt.

Varbūt tomēr anonīmais komentārs bija patiess. Otrdien uz brīdi manī bija liels spēks, drosme, it kā es būtu vesels cilvēks bez neirozēm un visām citām prāta darbības kļūdām. Visas manas bailes un iedomas šķita smieklīgas. Liela brīvība, it kā būtu tikusi vaļā no kaut kāda smaguma. Man reiz teica, kas sarunās ar cilvēkiem tik ļoti labi atklājoties kontrasti – gaišā un tumšā (noslēgtā) puse. Var ieraudzīt nelaimīgu cilvēku, bet tajā pašā laikā uz brīdi kaut kas izgaismojas. Tad atkal nodziest. Un tā tas mainās. I hate myself. Kas man dod cerību? Šis video. Jo cilvēki, kam iet daudz smagāk nekā man, ir tikuši daudz tālāk, atraduši gaismu. Es arī to varu. Un ik pa laikam jāatgādina sev šis - pārstāt spēlēt šīs lomas, iet uz priekšu (pat ja iešana uz priekšu ir tikai prāta konstrukcija).