Hypocritic critic

Gribēju parādīt lielāko paradoksu savā dzīvē, kā es tiecos pēc brīvības un pati to ierobežoju. Draudzība ir tik trausla, cilvēki ir tik trausli. Sapņos ir patiesība. Braucu autobusā. Gandrīz nokavēju izkāpšanu, jo nez kāpēc vācu kopā kaut kādas lupatas (savas drēbes). Tomēr, lai nebūtu tik smagi skriet, aizmetu visu pa gaisu. Tik klišejiski, bet ļoti trāpīgi ilustrē, kā es pieķeros lietām un tad tās aizmetu. Varbūt tā ir ar visu?

Varbūt tomēr anonīmais komentārs bija patiess. Otrdien uz brīdi manī bija liels spēks, drosme, it kā es būtu vesels cilvēks bez neirozēm un visām citām prāta darbības kļūdām. Visas manas bailes un iedomas šķita smieklīgas. Liela brīvība, it kā būtu tikusi vaļā no kaut kāda smaguma. Man reiz teica, kas sarunās ar cilvēkiem tik ļoti labi atklājoties kontrasti – gaišā un tumšā (noslēgtā) puse. Var ieraudzīt nelaimīgu cilvēku, bet tajā pašā laikā uz brīdi kaut kas izgaismojas. Tad atkal nodziest. Un tā tas mainās. I hate myself. Kas man dod cerību? Šis video. Jo cilvēki, kam iet daudz smagāk nekā man, ir tikuši daudz tālāk, atraduši gaismu. Es arī to varu. Un ik pa laikam jāatgādina sev šis - pārstāt spēlēt šīs lomas, iet uz priekšu (pat ja iešana uz priekšu ir tikai prāta konstrukcija).