Teātris un maskas
Feb. 10th, 2017 | 07:29 pm
music: Austra - Utopia
Ja es neprotu rīkoties ar krāsām uz papīra, es varu izteikt sevi ar krāsām, spēlējot teātri. Visi reālie notikumi kļūst aizvien NEREĀLĀKI un NEINTERESANTĀKI. Aizvien interesantāka kļūst mana iedomātā pasaule... Reizēm spēle sajūk ar īstenību, tāpēcvairs nesaprotu, kas ir īsts, kas ir maska, kas ir izdomāts.
Ja pārstātu dzīvot bez maskām, vai es sajustu, ka esmu īstāka un nekas mani vairs nemocītu? Vai nav drosmes būt sev? Varbūt maskas palīdz saprasties? Spilgtajā prožektoru gaismā daudz kas šķiet iedomāti un neīsti. Paliek tikai bailes un ļodzīga sajūta. Nav bruņu, nav ādas. Ir viegli sašķīst sīkos gabaliņos.
Link | Leave a comment {3} | Add to Memories
Apsveru iespēju vairs nelasīt recenzijas
Oct. 9th, 2012 | 01:33 pm
Man vairs nepatīk Silvija Radzobe, kāpēc recenzijās viss jāpasaka priekšā? Tikpat labi dzimšanas dienas dāvanu varētu jubilāram novicināt gar degunu un pateikt: "Pēc mēneša es tev to uzdāvināšu." Phe!
"Dramaturgs gandrīz visā lugas laikā veiksmīgi prot noturēt publikas uzmanību, sižetā miksējot detektīvintrigu ar vairāk/mazāk negaidītām personāžu reakcijām jeb lomu, respektīvi, masku maiņām. Sacensībā par augsto, finansiāli izdevīgo posteni trešajā pārbaudes kārtā satikušies četri pretendenti, kuri visai drīz uzzina, ka viens no viņiem ir uzņēmuma darbinieks. Skatītāji, tāpat kā pārbaudes dalībnieki neatslābstoši gudro, kurš tad ir neīstais. (Finālā izrādās, ka īstenībā tikai viens ir bijis īstais.) Jaunā Rīgas teātra aktieri Inga Alsiņa (Mersedesa), Gatis Gāga (Fernando), Vilis Daudziņš (Enrike), Ivars Krasts (Karloss) veiksmīgi uztur spriedzi, radot iespaidu, ka ikviens no viņu atveidotajiem personāžiem tikpat labi var būt īstais, kā neīstais."