A thin grey line between black and white

Tā kā man vienmēr patikušas garas pastaigas, tad skriešana tām piešķir mērķtiecīgumu, t.i., vairs citu acīs nešķieti kaut kāds bezmērķīgs lūzeris, bet nopietns skrējējs. Turklāt skriešanas laikā es varu klausīties mūziku, jo darbā tam neatliek laika. Un tā man ir attaisnojošs iemesls būt ārā (var taču visādi mānīties, lai nejustos vainīgs).

Vēl šovakar es iedomājos par rituāliem. Jā, skriešanas laikā es katru reizi nolādēšu iluminātus.
Iedvesmojos no Anša.

P.S. Ja es ticētu iluminātiem, tad droši vien domātu, ka viņi ir izgudrojuši visas tās pašpalīdzības grāmatas, feisbuka saukļus, kur atkārtojas pašsaprotamas lietas. Un tad visas patīkamās nodarbes vars sāk šķist kaut kas banāls un novazāts, kaut kāds līdzeklis, nevis nodarbe, ko patīk darīt.

Lai cik tas arī dīvaini neizklausītos, man kopumā patīk sava dzīve.

Agnese Bule

Ķeru sniegpārsliņas.

Nav slikta haltūra tāds darbs, kurā bērni tev uztic uz laiku pieskatīt vienradzi un paglabāt krāsainas koku lapas.

Kāpēc man patīk ceturtdienas? Jo tad liela daļa muzeju ir atvērti līdz astoņiem vakarā.

Tik jauka sajūta neturēt mēli aiz zobiem un teikt citiem, kas sajūsmina. Un prieks, ka lielākoties tas citus iepriecina, nevis liek nīgroties, ko tev no manis vajag?

Man patīk koncerti un festivāli.

Vēl pavisam nesen šķita, ka nav izejas un visu dzīvi aizņems lēti prieciņi un darba dubļi, bet, re, atliek pie manis atbraukt draugiem no tālām zemēm un pat garlaicīgā Vecrīgā šķiet iepriekš neredzētu brīnumu pilna.

Kopā siltāk

Nevaru sagaidīt rītdienu, kad varēsim uzspēlēt spēli par  ( Kurzemi )

Šovakar tantiņa tik sirsnīgi teica – paldies – par iedoto naudu. Pirmo reizi mūžā likās, ka ar šo naudas mešanu nabadzīgajiem, izdaru ko labu. Autobusā šoreiz bija jāstāv kājās, bet tas mani nesatrauca. Beidzot jutos piederīga pilsētai, cilvēkiem. Ne tā kā rudenī.