The sun never sets on the web

Auto starmešos šovakar dzirksteļoja sniegs

Otraelpa vakar manīju Jane Birkin The Munkey Diaries. vāciski gan. Sirdī iedūrās. Tā būtu bijusi tik skaista grāmata. Tik skaistā dienā.

Izvilku no skapja dziļumiem nivea. Ārā šajā aukstumā nemitīgi šņaukājos un deguns sarkans. Tā smarža tik mierinoša. Saistās ar mammu.

Vispār visvairāk gribas justies un just. Just gribētu zemi zem kājām. Justies gribētu pacietīgi, jebkā, bet tā, lai tas saistītos ar palikšanu. Pacietīgu palikšanu.

"Why love what you will lose?
There is nothing else to love." - Louise Glück

Jūlim šis šķita piemērots rīts piemīzt manu dūnu jaku minūti pirms man jāskrien uz darbu.

Igors joko:

"...ASV prezidentam Donaldam Trampam jāapprec Dānijas princese Izabella, kura tad pūrā saņemtu Grenlandi"

atpakaļ ir!

"Zem paklāja gadiem slaucīto problēmu jātnieks"

/Jana Streleca

par psihodēliķu lietošanu.

Kā zināms opiātu tipa atkarību tie nerada, tāpēc daudzi atbalsta to rekreatīvo lietošanu.

Bet no oponenta pievestajiem piemēriem seko, ka tur ir vēl viens papildu risks: Tie var sabojāt ego, salauzt cilvēku mentāli, padarīt bailīgu un pazemīgu, tas ir - sakropļot psihiski.

Nākotnē gribas nevis zaļumu apjoztus debesskrāpjus, bet vecus augļu dārzus.

pohujs par visu. es jau viņu esmu aizmirusi. kaut kur, es ticu, mēs guļam nobāzti vistālākajā plauktā - uzrakstīti un pabeigti - un pārklājamies ar putekļiem. mēs abi.

marijas ielā šmotku veikalā pārdevēja atspiedās pret slotu un laimīgi nopūtās - saule. saule tobrīd tiešām spīdēja un tikko izmazgātā grīda tiešām laistījās.

nopirku liellopu buljonu. šķidrā veidā. es atvainojos buljonam, kurš ne pie kā nav vainīgs, bet vemstīdamās dzēru. tu gribi vai negribi spīdīgus un kuplus matus, kliņģerveidīgā? gribu. nu, tad davai bez davai.

Iztēlojos sēžam sevi lauka malā ar blociņu un pildspalvu un apceram tālu meža “ķemmi”, kas ievilgst mākoņos un no aizbērnības vilina mani ar domu, kas aiz tās slēpjas un ko tā ķemmējusi. Tur atspīd visspēcīgākā gaisma, kurā savienojas tuvais un tālais, un tas ir noslēpumaini.

Pēc atsvaidzinošas nedēļas lauku sētā, kur tieši aiz virtuves durvīm glāzē pilnā apjomā sasalst ūdens, tik ļoti pieradu pie pastāvīgā drebuļa ķermenī, ka, uz vienu nakti nokļūstot civilizācijas apstākļos, sajutos kā Ēģiptes kūrortā.

Reizēm es saskaros ar uzskatu, ka atteikšanās no bērniem ir morāla pozīcija - biežāk gan no cilvēkiem, kam ir knapi 30: pasaule iet bojā, tāpēc, radot bērnus, mēs viņus nolemjam ellei. Vai tu gribi ellei nolemt bērnus? Ja tev ir bērni vai tu plāno bērnus - tu viņus vēlies nolemt ellei un tāpēc neesi labs cilvēks. Savukārt es, cilvēks bez bērniem, domāju par mūsu visu kopēju labumu - un, jo īpaši par bērniem. Es staigāju augsti paceltu galvu, kamēr tu vāķī nāvei nolemtos.

Bet, ok, man tā līdz šim šķita kā knapi 30 sasniegušo left wing pozīcija, bet nesen uzznāju, ka nē, to izmanto arī vīrietis, kurš ir vecāks un vienk nevēlas bērnus - viņam jau ir no iepr. laulības. Varētu tā arī godīgi pateikt: man jau pietiek. Bet nē, vajag uzvērpt šo stāstu: Pasaule iet bojā, tāpēc bērnus radīt ir amorāli. Bet vienkārši deklarēt šo pozīciju arī ir riskanti, jo tad sieviete var aiziet prom pie kāda, kurš vēlas bērnus, tāpēc vajag nākt klajā ar šādu, apgreidoto versiju: es nevēlos bērnus, jo nevēlos nolemt viņus ciešanām, jo es neesmu briesmonis, BET - varbūt..varbūt..nekad neko nevar zināt, nekas nav akmenī kalts, varbūt kādu dienu, ja tu būsi pietiekami laba... Un tad sieviete atjēdzās pēc 15 gadiem, ka nav bijusi pietiekami laba. [šī otrā rindkopa ir tikai par vienu konkrētu piemēru no dzīves, bet gan jau ne viņš vienīgais ir izgudrojis tik ģeniālu shēmu]

P.S. Te nevar ignorēt faktu, ka sieviete bija ļoti lētticīga, reizēm mums var mest virsū kā šķēpus sarkanos karogus vienu pēc otra, bet mēs tos neitralizēsim ar savu aklās sirds maģiju.

Kā pirms 45-55 gadiem dāņi vardarbīgi samazināja Grenlandes pamatiedzīvotāju skaitu ?
Ginekologi vienkārši salika vietējo inuītu meitenēm un sievietēm viņu ķermenī pretapaugļošanās spirāles. Pusaudzes un jaunas sievietes pašas to nezināja un pārdzīvoja, kāpēc viņām nedzimst bērni.
Spirāles tika saliktas vismaz 4500 meitenēm un sievietēm un tas samazināja dzimstību Grenlandē gandrīz 2 reizes daudzu gadu ilgumā.
Dānija premjerministres Frederiksones personā par šo masveida vardarbības aktu pret inuītu sievietēm pagājušajā gadā gan atvainojās, bet nav zināms, vai tas mainījis inuītu attieksmi pret šo ricību un tās veicējiem.

/dāņi ir tādi paši mēsli kā zviedri

Nez vai autori pamācošajai spēlei par to kā nekļūt par labējo ekstrēmistu ---

[brīdinājumi spēlē: ja tu nokačā video par kura saturu nezini, tu vari tikt turēts aizdomās par terorismu, ja uzsāksi diskusijas par nepolitkorektiem jautājumiem, no tevis novērsīsies, ja mēģināsi pētīt jautājumos dziļāk, iekulsies nelikumīgos grupējumos, ja dosies uz patriotisku protestu, visticamāk redzēsi briesmu lietas un būsi aizturēts, tas viss novedīs pie tā, ka tevi būs jāpārmāca]

--- varēja paredzēt, ka viņu anti-varone kļūs par varoni.




jauka ideja, bet šaubos


*

Amelia: The Last Rose of Albion

https://www.youtube.com/watch?v=_UXmgkAzFDY

uz pasaules koordinēšanu.

https://www.la.lv/iestasanas-maksa-bus-1-miljards-dolaru-tramps-izgudrojis-jaunu-organizaciju-alternativu-ano

https://bostonraremaps.com/inventory/technocracy-inc-technate-of-america-1940/?srsltid=AfmBOoqmE1pfjrvjV07pep2sgRPJm-tqQMK3s54PliXe6diMSuh_het8

https://relatoralonge.fandom.com/wiki/North_American_Technate

izbīdījos šodienas saulē kā sanīcis telpaugs, ar kuru kaut kas steidzami jādara

un pēkšņi nav nekā, kas man nebūtu pa spēkam

Intuīcija teica, ka tā būs pareizā izvēle, bet filmas pirmās trīsdesmit minūtes šķita pārāk sadzīviskas. Pēc tam visi klucīši sāka krist pareizās vietās, un lēnais sākums atmaksājās. Ne pārāk lielais kino Bizes skatītāju pulks diezgan emocionāli reaģēja uz dažām epizodēm. Jāsaka, ka dažādie filmas apraksti mazliet radīja nepareizu priekšstatu par filmu. Nebūs pirmā reize, ka ir jānožēlo mēģinājums lasīt aprakstus latviešu valodā.

Nedaudz pieskaroties apmeklētāju tēmai, te nesen mājas ballītē atskanēja frāze: "Mūsu laikos nevarēja pat konfekšu papīrīti attīt bez pārmetošiem skatieniem." Es zinu, ka ir vesela paaudze mileniāļu, kam kino apmeklējums un popkorns ir sinonīmi, un tāpēc mūsu mājsaimniecība mēdz apmeklēt blokbāsterus Forumā. Bizē man blakus apsēdās džeks, kurš seansu sāka ar ļoti skaļa iepakojuma atvēršanu. Nebija tā, ka viņš neapzinājās savas rīcības sekas, kas man radīja sajūtu, ka viņam aizrādīt ir diezgan bezjēdzīgi, bet viņa mēģinājumi grauzt savas uzkotas pēc iespējas klusāk bija komiski neveiskmīgi. Filmā bija ļoti daudz specifisku skaņas efektu, kas mēģināja uzburt noskaņu, un tos visus pavadīja čaukstināšana, kamēr retās skaļās epizodes džeks nolēma netraucēt ar savām našķu skaņām. Cilvēki noteikti pamanīja šo džeku, lai gan neviens tālāk par pasīvi agresīviem skatieniem negāja. Visam klāt man izskatījās, ka džekam ir kaut kāda neiroze, jo tas veids, kā viņš mēģināja izķesēt savus kārumus no iepakojuma, un dzēra savu divlitrīgo gāzēto dzērienu, radīja sajūtu, ka viņš sāks raudāt, ja viņš tūdaļ neapmierinās šo vajadzību. Bet kopumā mana teorija ir tāda, ka uz šo filmu viņu atvilka viņa draudzene, un džekam par kino pieredzi ir pavisam cits priekšstats. Uz ko man gribētos teikt, ka ir ok uz filmām iet arī vienam, tāpēc es vienmēr pārliecinos, ka mans partneris zina, uz ko viņš dodas, savukārt pirmajiem randiņiem ir arī disnamiskākas un izklaidējošākas filmas. Lieli kino entuziasti mēdz iegādāties arī projektoru, un filmas skatīties mājās, jo kino zāle ne vienmēr ir labākā un ērtākā vieta. Es bieži vien klātienē filmas eju skatīties tāpēc, lai finansiāli atbalsītu tos cilvēkus, kas veido savas iestādes repertuāru, un Bizē specifiski es nopērku to dzērienu ne tāpēc, ka es trīs stundas nevaru nosēdēt ar tukšām rokām.

man te hiacinte uz palodzes pavērusi pirmo pumpuraino aci un drūmi noraugās uz termometra stabiņu

pati vairākas reizes noskatos šo: https://www.youtube.com/watch?v=gNsmSYobDIs

par labu savstarpējo attiecību izteicieniem uzzinu pēdējais:
"Kāpēc pirkt veselu govi, ja pienu var dabūt bez maksas?”
“Veselu cūku pirkt desas dēļ nav jēgas!"
;)

Es daudz domāju. Domāju, ka tā ir mana stiprā puse. Piemēram, domāju es visādus sīkumus. Ko vēl varētu apēst? Kur palika viss laiks? Kā lai zin, ka cilvēkam var uzticēties? Ka nenodos? Kā Tu to zini par mani? Nekā to nevar zināt, man šķiet. Tikai tā var cilvēku iepazīt. Pielaižot tuvāk. Tu nemaz neļauj sev tuvoties. Tu tikai skaties pa logu uz savu nekurienes nomali, kur pa ceļu aizrikšo zirgs, kuru tu šoreiz neapturi ne ar skatienu, ne ar vārdiem. Man patika tas A., kurš bija pārdzēris visu jēgu. Zini, ko Tu man pateici tad? Tu teici, ka man būšot vēl daudzi , bet beigās es vienalga būšot Tava. Tu jau visām to saki.

Man vienalga, kā būs beigās. Es tikai gribu uzrakstīt grāmatu. Es visiem reiz mēdzu teikt, ka rakstu grāmatu. Es domāju, ka neviens vairs tam netic. Kādreiz man šķita, ka visi tam tic, tikai ne es. Tagad es tam ticu pati, bet par citiem vairs nezinu neko. Tu esi izņēmums. Bija tāds skaists dzejolis. Angliski gan. Bet es nevaru tagad atrast ne pēc nosaukuma, ne tiem dažiem atslēgvārdiem, kuri man ir. Ka tā dzīvē gadās. Ka zobārstam arī savajagas pie zobārsta. Un pats Dievs naktī iet cauri tukšam paša radītam parkam un pat viņam gribas, lai būtu kāds, kam ticēt. Nu, bet es tiešām neatceros precīzi. Bet doma bija tāda vai aptuveni tāda.

Patīk, ka vakaros sūti mani gulēt. Ko citu Tu vari ar mani darīt? Es gribu būt parasta un es gribu, lai Tu tumsā guli man blakus un lai es bez redzēšanas zinu, ka Tu uz mani skaties un drusciņ smīkņā par to, kāda tā viena ir izrādījusies. Ja godīgi... Es vēlu iedzēru trešo kafiju. Tāpēc ir tā, kā ir. Tikko skatījos telefonā īsos video, lai aizvirzītu domas no raudāšanas uz jebko citu. Bet man bija blakus blodiņa ar riekstiem un rozīnēm. Un es tās rozīnes ar pirkstu pavelku uz leju, it kā tas būtu īsais video, kuru man negribas skatīties. Sajuka. Misējās. Ha.