The sun never sets on the web

Cilvēki, kas pa labi pa kreisi lieto apzīmējumu 'normiji' nievājošā nozīmē, manuprāt, paši par sevi pasaka 2 lietas:

1. To, ka viņiem ir pamatīgi uzpūsts ego un pārspīlēta savas izredzētības un neparastības apziņa. To, ka viņiem ir ļoti svarīgi šo sava pārākuma mītu uzturēt, nepārtraukti nostatot sevi pret 'normīšiem' un atgādinot sev un citiem - that's not me by any means, ja nu savādāk tas netiek pamanīts vai tiek aizmirsts. Tas jau liecina par sava veida izmisumu, jo 'Any man who must say I am the King is no true King.'

2. Visādu 'normīšu simbolu' piesaukšana un cilvēku kariķēšana mani vedina domāt, ka patiesībā te nav ne jausmas, kas īstenībā aiz šiem 'simboliem' stāv un, kas stāv aiz šiem cilvēkiem, jo uztvere te ir tā deformējusies, ka principā normiju apsmējējs redz tikai [lielisko un neparasto] sevi, bet pārējos nespēj ieraudzīt un nespēj iztēloties, ka aiz tiem plakanajiem, pelēkajiem [aprobežotajiem!] attēliem, ko viņš redz, ir dzīves, kas ir tikpat pilnestīgas, bagātīgas un daudzdimensionālas kā viņa paša.

šorīt man pirmo reizi gadījās kā prikolīgajos haskiju gifos, skrējām gar lauku un pēkšņi kaut kāds susurs vai kurmis, ļoti spēcīgs rāviens sānis, un es pilnā augumā ielidoju grāvī, piezemējoties uz sejas smilgās. visi locekļi vietās, bet drusku samīzos, ka ja nu kāds redzēja un tagad nāks klāt vilkt laukā, cik neērti, bet nē. sakomponējos un skrējām tālāk.

Sabiedrībai jābūt tumši, smagi un totāli tukšai, lai auto, drēbes un telefons būtu tavs statusa simbols.
Nenobriedušu, sociālajam un ekonomiskajam spiedienam pakļautu normiju pazīmes, ārišķības maucība un kodola trūkums.
Atspalvotas vāveres, dekapitēti un kastrēti gaiļi ar manpursiem.

Auto, gaisa kvalitātes un Rīgas progresa problēma uz ielām nerisināsies, kamēr galvā vietējiem šādas drazas.
Jo dārgāka āriene, jo puvušāks saturs.

ar kādu noskatāmies filmu Camille (2008). kāda tur kādam tik ļoti tic, ka dažai labai ar savu nīkuļojošo cerības asnu vajag nolīst vistālākajā, vistumšākajā kaktā.

bet no rīta mums tas ir aizmirsies, tāpēc purvā saejamies savus soļus un sasmejamies savus smieklus.

kāds, kurš mani pēdējā brīdī aiz čupra ir izrāvis no nakts, liek man aizvērt acis un pastiept roku. kāds ieliek man plaukstā savas migas atslēgas un saka, lai nāku, kad gribu, un palieku, cik ilgi vēlos.

pēc tam es iebrienu grāmatā. viena. grāmatai nosaukums "Gulbis". "ir vērts būt tādai, kāda esi tu, nevis es," tai meitenei saka tas puika.

Šorīt lasīju par Stoltenberga ģimeni un viņa karjeru ar visiem tās līkločiem un pēc tā man radās secinājums (kas nav nekas jauns), ka nav cilvēki - un pastiprināti tas attiecas uz tiem, kas ir augstos amatos, mūsējie vai jūsējie tajā ziņā, ka viņi bieži vien nav cīnītāji par kaut kādām vērtībām, bet tas, kas viņus reāli interesē, ir vara, bīdīt lietas, lai iegūtu ietekmi vai atrasties tur, kur ir ietekme. Mums varbūt gribas ticēt, ka viņus motivē ideāli, bet man šķiet, biež vien motivācija ir pavisam cita.

Tas man atsauca atmiņā Ambrāžu no Harija Potera, kura var ļoti dedzīgi aizstāvēt Maģijas Ministriju, bet ne tāpēc, ka viņa ir šai ministrijai no sirds lojāla, bet tāpēc, ka ministrija attiecīgajā brīdī diktē noteikumus un viņai patīk pārstāvēt to, kurš diktē noteikumus, lai arī kurš tas būtu.

bijām Imantas tirgus t/c uz kaķi izstādi. patika man arī vakar, bet Burmillas un Svētās Birmas kaķi ir mani sapņu kaķi. nu, un rozā briti.

tur tirdziņa daļā bija superīga kundzīte ar ādas lietām. nopirkām vāciņus pasēm par 8€ un es sev rozā šauru jostiņu par 15. viņa tur esot 5d, 6d, 7d un es jau štukoju ka kaut kad jāaizbrauc pēc platākas jostas. e-talonu maciņi bija 3€. un krāsas, krāsiņas!! bija jau tur arī somas un blociņi u.tml. ļoti iesaku, ja sanāk būt tajā galā

dienas video:

https://www.la.lv/video/0804_naudascena_1_2026
(tur ir 2.daļas)

Jurģis Miezainis, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs (ZZS) - idiots
Andris Kulbergs, 14.Saeimas deputāts (AS), Auto asociācijas prezidents - vienīgais no šīs kompānijas, kas reāli saprot lietas
Mārtiņš Čakste, AS “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs - idiots

Redzu te potenciālu memi ar plašu pielietojumu.

Viens no maniem favorītajiem jaukto cīņu sporta (MMA) varoņiem ir čehu vieglā smagsvara zvaigzne Žirijs Pročazka (ex-UFC čempions savā sv.kateg.; turpmāk saukšu viņu par Juriju, pohuj). Kā zināms, MMA cīkstoņi savstarpēji var ļoti atšķirties, atkarībā no kādas cīņu sporta disciplīnas viņi nāk (bokss, mui tai -fokuss uz sitieniem; vai pretēji - reslings, džudžitsu - fokuss uz vārtīšanos, apskauušanos).

Līdzīgi kā cilvēku personības, pastāv arī dažādi psiholoģiskie tipu cīkstoņi. Mans favorīts Jurijs ir t.s. super-autistiskais cīkstonis. Kā cīkstonis var būt autists? Viņš ir tas tēls, kurš Samurai bushido kodu uztver absolūti nopietni, tā principus iedzīvinot realitātē.

Viņš ir tas cīkstonis, kurš pēc zaudētas cīņas, lai atgrieztos nākošajā cīņā absolūti godīgā stāvoklī attiecībā pret sevi, savām spējām, ieguldījumu, ziedošanos. Un, lai noskaidrotu, vai viņš ir gatavs absolūti ziedoties, lai uzvarētu, Jurijs paralēli konstantiem plaša spektra treniņiem (tas man atgādināja, ka viņa trenēšanās metodika arī ietver nosacīti autistiskas metodes - par to vēlāk), tātad Jurijs mēdz sevi ieslēgt piķa melnā telpā, kas reizē ir skaņu izolējoša, bet ne tādā līmenī, kas pēc 5 telpām pavadītām minūtēm subjektā izraisa audiālas halucinācijas- dažādas izolācijas metodes paredz dāzādus rezultātus. Jurija gadījumā būtiski nedzirdēt milzu sienas pulksteņa tikšķus koridora 2. galā esošajā istabā ar mūždien atvērtajām durvīm. Un šajā visaptverošajā tumsā un klusumā viņš nonāk aci pret aci ar savu ēnu, saviem demoniem. Kas notiek tālāk, nav zināms, taču Jurija dvēseles spēku neviens neiztaujā- ir acīmredzams, ka viņš katrā cīņā ir gatavs mirt, līdz ar to viņš atrodas salīdzinoši augstākā apziņas stāvoklī un tāpēc viņam uz to elevētā gara brīdi ir piekļuve vairāk paralēlajām realitātēm. Lielāks manifestācijas potenciāls.

Taču kā jau autists, Jurijs vienā reizē var deliverot, bet citā - apbēdināt tik ļoti, ka es pielēcu kājās un sāku applaudēt viņa opponentam. Jēziņ, kā viens cilvēks var būt tik izcils un tik stulbs vienlaikus!


Šeit var strīmot par brīvu viņa vakarnakts cīņu ar Karlosu Ulbergu (spiedu uz kādu no "free server x" banneriem! https://watchmmafull.com/ufc-327-jiri-prochazka-vs-carlos-ulberg-apr-11-2026.html



P.S.

Ja piesaucu manifestāciju, tad ziniet, ka runa nav par afirmācijām un pozitīvu domāšanu. Jā, šie elementi var būt efektīvi darba rīki, bet tikai tad, ja tu jau esi dziļi tajā visā. Taču, ja esi, nez, parasta mājsieva (housewife), kuru vakaros pizģī vīrs alkāns, tavas afirmācijas aiz aizsleģtajām WC durvīm pēc kārtējā skandāla neko nemainīs.

Valoda ir skalpelis ķirurga rokās. Nevienas liekas kustības. Jo mazāk pārpratumu, divdomības, jo mazāk vārdu, kas ievieš skaidrību – jo labāk.

Kas man visvairāk nepatīk latviešu valodā? "Sveiki un labdien". Divzilbju vārdi paredz realitāti, kur tev jāvelta laiks, jāsaskatās ar uzrunas subjektu. Pat ja tev vai viņam nav vēlmes, ir jāvelta otram 2x ilgāks brīdis uzrunas laikā, salīdzinot ar vienzilbju uzrunām. Ko darīt gadījumos, kad man vai svešiniekam nav emocionālo resursu, lai spēlētu šīs sabiedrības šarādes? Viss, ko mēs vēlamies, ir cieņpilni paiet viens otram garām, lai varētu fokusēties uz plānu, kas katram galvā savs. Galu galā gan es, gan svešinieks parasti vēlas šo resursu pataupīt tiem, kurus patiesi mīlam un godājam.

Ko es mīlu angļu un itāļu valodās? "Hey/ciao!". Vienzilbes "cieņpilni atpisies, draudziņ" vārdi paredz iespēju tos pateikt, neapstājoties, neizveidojot acu kontaktu, nepavadot otra realitātē ne sekundi (ja tajā dienā neesi pamodies ar šādu vēlmi, bet gan tās pretstatu). Bet, ja nu ir tā retā diena, kad tu, latvieti, jūties exxxtra sociāls, tad šos vārdus var izrunāt... lēnāk. Nesteidzoties. Nodibinot acu un sirds kontaktu.

Manuprāt, modernie latvieši ir noguruši no savas neefektīvās valodas, tāpēc arī gausi veido jaunus komunikāciju atzarus, dzīves laikā retāk iegūst daudz jaunu draugu no dažādām vidēm. Latvietim "ir grūti izkāpt no sava sociālā strāta" (vairāk par kulturāli identitārisko aspektu, mazāk par socioekonomisko). Tas, ko jaunietis nevēlas, ir tikt automātiski piesaistīts elementiem, par ko viņam nav nekāda teikšana. Viņš nenoslēdza social contract ar citiem jauniešiem par savu realitāti – nē, viņš tika iesviests pasaulē ar noteikumiem, kas balstīti uz veciem priekšstatiem. Galu galā noklusētais mērķis katrai jaunai paaudzei ir būvēt jaunu civilizāciju. Kaut ko, kas būs labāks par iepriekšējo, kaut ko, kas balstīts uz atziņām, informācijas sintēzi par aizgājušajām simtgadēm.

To ir grūti ietērpt vārdos pašam sev, kur nu vēl citam, taču katras jaunas paaudzes mērķis ir idejiski dekonstruēt veco paaudzi, ar pētniecisku aemocionalitāti apzināt tās pozitīvos un negatīvos aspektus. Izskaust veco un sapuvušo. Tas arī ir iemesls, kāpēc latvieši bieži ir vienpaši – vienā brīdī vairs negribas paļauties uz valodu, jo gan vēstures zināšanas, gan paša jauniegūtā pieredze priekšā izklāj ainas sintēzi, kas teic, ka šis informatīvais lauks, pār ko valdām, ka tas vairāk izskatās pēc pārpratumu vēstures, nevis mērķtiecīgas, efektīvas civilizācijas piemēra.

Savā starpā lietot latviešu valodu ir enerģiju izsmeļoši. Tavuprāt, kāpēc jauni cilvēki tik ātri integrē savos leksikonos angļu valodu? Kāds teiks, ka tā ir dominantās kultūras valoda, Rietumu civilizācijas informatīvais spektrs – dominanti anglisks. Jaunietis par angļu valodas efektivitāti ir pārliecinājies, vērojot apkārt notiekošo. Vai mamma un tēvs saprotas latviski? Nē, biežāk viņi kliedz un lamājas viens uz otru. Jaunieša alkas lietot efektīvāku valodu rodamas vēlmē transcendēt novecojušo, neefektīvo.

Valoda nepārtraukti aicina paskaidrojumus, jo tās amodulārā rakstura dēļ improvizatīva šīs valodas jaunrade, kas būtu saprotama gan tās veicējam, gan pilnīgam svešiniekam, nav iespējama. Latviešu valoda paredz lēnu pasaules ritumu. Tā paredz lēnu, uzmanīgu latvierēšanu nosacīti intīmā gaisotnē, kurā abi runātāji var atļauties šo netipiski lēno manieri.

Ja mēs runājam par cilvēces kulturālo un tehnoloģisko absolūtu, iedomātu punktu, kur mēs spēsim kolektīvi vienoties par labākiem, efektīvākiem risinājumiem, latviešu valoda būtu jāreformē vai jāatstāj lietošanai retās reizēs, kad varam atļauties būt neefektīvi, laiski un neprecīzi.

Ebreju valoda manai harmoniju alkstošajai ausij izklausās tā, it kā kāds censtos ar gaisa palīdzību no mutes augslējām izvadīt tur pielipušu organisku masu. Audiāli estētiskas valodas priekš manis ir, piemēram, Itāļu. Piemērs - videofragments ar zemākās kastas demonu Bezalelu (šī brīža Izraēlas finanšu ministrs), kurš dalās ar žurnālistiem informācijā par Izraēlas lebensraum plāniem.

mana mīļākā Karpmana trīstūra loma ir glābējs.
es tik ļoti ienīstu upurus, bet tik ļoti gribu palikt labs cilvēks, ka manas saprāts ir izrēķinājis, ka efektīvākais veids, kā iznīcināt upuri pēc būtības ir viņu izglābt.
tas, diemžēl atrisina tikai manu velmi būt labai, bet trīsturis turpina darboties vēl vairāk atstājot upuri upurī, atņemot viņam rīcības brīvību.
ĻOTI, ĻOTI NO VISAS SIRDS ATVAINOJOS UN LŪDZU PIEDOŠANU SEV UN VISIEM JEBKAD IESAISTĪTAJIEM.

Varbūt kadam plauktā šī put:

Māršala B. Rozenberga grāmata "Nevardarbīga komunikācija: dzīves valoda" (Nonviolent Communication jeb NVC) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par empātiju un konfliktu risināšanu. Tās pamatā ir ideja, ka cilvēki pēc dabas ir līdzjūtīgi, bet mūsu valoda un domāšanas veidi bieži kļūst "vardarbīgi" (vērtējoši, kritizējoši un pieprasoši).

Šeit ir īss kopsavilkums par NVC četru soļu modeli, kas palīdz veidot veselīgas attiecības:

1. Novērojums (Observation)
Tā vietā, lai vērtētu vai kritizētu ("Tu vienmēr kavē!"), mēs aprakstām konkrētus faktus: "Es redzu, ka tu atnāci 20 minūtes vēlāk, nekā mēs sarunājām." Mērķis ir runāt kā videokamerai – bez interpretācijām.

2. Sajūtas (Feelings)
Mēs uzņemamies atbildību par savām emocijām un skaidri tās nosaucam: "Es jūtos sarūgtināts" vai "Es jūtos vientuļi". Svarīgi nejaukt sajūtas ar domām (piemēram, "Es jūtos ignorēts" nav sajūta, bet gan interpretācija par otra rīcību).

3. Vajadzības (Needs)
Sajūtas ir signāls par mūsu vajadzībām. NVC māca, ka visiem cilvēkiem ir universālas vajadzības (drošība, sapratne, cieņa, atpūta). Mēs savienojam sajūtu ar vajadzību: "Es jūtos sarūgtināts, jo man ir svarīga precizitāte un cieņa pret manu laiku."

4. Lūgums (Request)
Mēs formulējam skaidru, pozitīvu un konkrētu lūgumu (nevis pavēli): "Vai tu būtu ar mieru nākamreiz man piezvanīt, ja redzi, ka kavēsies?" Lūgumam jābūt tādam, uz kuru otrs drīkst pateikt arī "nē".

Galvenās atziņas:
Empātija pret sevi un citiem: NVC palīdz vispirms saprast savas vajadzības un tad mēģināt sadzirdēt, kādas vajadzības slēpjas aiz otra cilvēka "uzbrukuma" vai dusmām.

Vainošanas aizstāšana: Tā vietā, lai meklētu, "kurš ir vainīgs", mēs meklējam, "kā mēs varam padarīt dzīvi skaistāku".

Dzīve ārpus "pareizā" un "nepareizā": Rozenbergs aicina iziet no vērtēšanas rāmjiem, kas rada konfliktus, un tā vietā fokusēties uz dzīvu saikni starp cilvēkiem.

Šī grāmata ir kā "valodas rokasgrāmata", kas māca runāt no sirds, paliekot godīgam, bet neaizskarot otru.

ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka skaļākas latvijas feminisetes nav īstas feministes (un tāpec viss feminisms ir sū), jo viņas uztur vīrs un tad jau ir viegli rakstīt zinātniskos darbus. vai arī cita sistēmiski pārgulēja vai centās pārgulēt ar savu draudzeņu partneriem.
galu galā saprotu cik ļoti tas trigerēja manis pašas ēnas un cik daudz labāk paliek pieņemot tās. atļaut sev un NENOSOSDĪT CITAS par to ko sev neļauju, bet gribētu piedzīvot. mums katrai ir savs ceļš kā atrast un pazaudēt, un atkal atrast sevi.
paldies Zarinai Bibergain
https://www.instagram.com/zarinabibergan/
par feminisma reabilitēšanu manā apziņā.

Sāku skatīties (zinu, ka tas ir man absolūti neraksturīgi un teju šokējoši) kārtējo anime. Tur galvenais varonis rausta valodu. Un es mazliet par to aizdomājos. Reizēm, kad skatos kriminālās izmeklēšanas, tur šad tad ir bijis, kad aizdomās turētais runā normāli, bet kolīdz sāk saprast, ka būs slikti, sāk raustīt valodu. Vienmēr vīrietis, sievieti redzēju tā darām vienu reizi. Bērnībā man laukos bija kaimiņu puikas ar kuriem spēlējos un viens no viņiem raustīja valodu. Un viens, ko iepazinu vēlāk arī, parasti runāja mierīgi, bet satraukumā sāka raustīt valodu. Tāpēc sāku domāt vai nav tā, ka tas ir biežāk novērojams vīriešiem. Apskatījos, ka jā, tā nudien ir, vairāki avoti, ieskaitot "The Stuttering Foundation" vēsta, ka attiecība starp dzimumiem ir 4:1, ja ne vairāk. Cik tagad pārskatot ātrumā guvu priekšstatu, ka iemesli lielākoties ir ģenētiski, kā arī tas, ka meitenes, kas rausta valodu biežāk to spēj izārstēt, nekā zēni.

Un tad iedomājos, saistībā ar ģenētiku, par vienu paragrāfu no ģenētiķa Christen Yves darba, kur viņš atsaucas uz vienu citu autori:



P.S. lai nav pārpratumu, te šo citātu pieminu tikai ģenētisko faktoru ietekmes uzsvēršanai, nevis lai demonstrētu, ka valodas raustīšana ir vienādojama ar idiotismu.

Visu dienu krāmēju māju, bet neko nesakrāmēju. Bija elektriķis. Dažās telpās atjaunoja elektrību, jo
tās nebija kādus 3 vai 4 gadus - koridorā; vienā no atejām un vienā no istabām. Toties izmetu daudz vecu kurpju. Tagad vāru 4 vistas kājas. Viena paziņa tikai ap 25 gadu vecumu uzzināja, ka vistām ir 2 kājas( ne 4.