The sun never sets on the web

mācieties no kaķiem gultā

biju pasludinājusi savu dzimšanasdienas nedēļu par sūdīgāko šajā gadā. tagad varu pasludināt, ka šī nedēļa bija vēl daudz daudz sūdīgāka.
es šobrīd atrodos ļoti tumšā vietā.
iepriekšējai sūdīgākajai gada nedēļai ar šo ir arī kaut kas vienojošs. toreiz bija sapisies Volvo un šoreiz - nākamajā dienā pēc iepriekšējā postā aprakstītajiem notikumiem, Volvo atkal parādījās elektrogļuks un viņš atteicās slēgties iekšā. nu tā, ka vispār. kopš vasaras, kad nomainījām ģeneratoru, vispār, vispār nebija bijis neviens gļuks. tas notika brīdī, kad no Saļika devos uz Rīgu. sēdēju, raudāju, no mēģa atbrauca bij. vīrs, nopūtās un aizdeva savu mašīnu. man kauns par to. šis, tāpat kā iepriekšreiz, protams, ir brīdis, kad man ritīgi vajag auto. provinces sabtransa saraksts vispār, vispār neatbilst manām vajadzībām.
4dien no rīta iekikoja emocijas. piezvanīju savai pirmajai terapeitei un sanāca pierakstīties jau uz nākamo dienu.
5dienu pārsvarā pavadīju braucot autobusā, jo negribēju stūrēt. ejot pie terapeites satiku Kl, kurš tieši tikko bija iznācis no savas terapeites. satikt terapeiti bija ļoti, ļoti labi. man pēc tam bija kkāds pēcterapijas high.
šodien laikam bija vissūdīgākā diena (neskaitot, protams, 2d), jo man nebija vispār nekādu ārēju darīšanu. nu, ne darbs, ne ar kādu kkas sarunāts. bija šis tas sarunāts ar sevi, bet nespēju neko. kādu laiku atpakaļ biju pasūtījusi kompi līzingā - 4d dabūju rokā. no vienas puses - būtu zinājusi, kā būs, nebūtu ņēmusi. vismaz kamēr CA nav atņēmis darba kompi. jo mēneša maksājums ir apm viena reize pie terapeita. then again - man atkal ir Heroes, kur pazust un paslēpties.
vēl šodien pamodos ar kniesošu kaklu. moš kovids? man tam šobrīd vispār nav vaļas un kapacitātes.
unnnn konkurences padome atkal pagarināja lēmuma pieņemšanu (bija solīts 27.11.), viss vēl vairāk karājas gaisā, neviens neko nezina un nesaprot, kolēģi jau paši sāk rakstīt atlūgumus (piem, ir aizgājusi pilnīgi visa pārdošanas daļa). ļoti, ļoti nepatīkams stāvoklis.
vēl, tā kā papsītis laikam nekā negribēja sevi apgrūtināt, māte ņēma un iesaistīja volvo lietā manu lielisko Saļika kaimiņu, ar kuru kādreiz dzērām kopā un viens otru ganījām, bet kopumā neesam runājuši gadiem. man kauns arī par šo, bet nu šaubos, ka viņam tur kkas sanāks. vēl māte teica, lai ņemot viņas zārka naudu un pērkot mašīnu. virs zemes jau viņu neatstāšot.

kas vēl tāds?
pagājšsestdien bijām uz Oblicus Valmierā.
3d Briānielā atklājām Līvas Graudiņas izstādi (ritīgi smuka, ejiet skatīties) un bija Elīzas Daines koncerts.
4d muižā bija forša kulinārā mantojuma meistarklase pirmās Vidzemē driķētās pavārgrāmatas kontekstā.

šajā gadā atlicis vēl mēnesis. ļoti ceru, ka tajā nebūs kāda nedēļa vēl drausmīgāka par šo. gaišu visiem šo skaisto adventa laiku.

biju uz to elpošanas nodarbību un tas bija ļoti svētīgi. par to, ka ir nodarbības kur elpot es uzzināju man liekas ka tālajā 2009? gadā, bet tas man likās māņi un fufelis. tad es biju uz visādam daudz lekcijām kur to pieminēja kā normālu veidu dažādu lietu izstrādei. tad es (šogad?) izlasīju to grāmatu par elpu un vēl to Vima Hofa, pat pierakstīju blociņā šo to ko pamēģināt, bet nu zinam mēs kā ir ar tiem blociņiem..
ļoti interesanti bija pēc tam dzirdot kā abas pārējās meitenes ir piedzīvojušas to pašu pasākumu. man sākumā sala visu pirkstu distālās falangas, vienā mirklī sāka līt asaras vismaz 20 min, tad kaut kad pa visu tai elpošanai (bez pauzēm, ieelpa izelpa seko viena otrai un elpo caur muti) briesmīgi bieži nāca žāvas un vienu ilgu mirkli pat izbaudīju tādu kā atslēgšanos kā gulēšanu tajā siltajā pieņemošajā mājīgajā tumsā un tās Tibetiešu skanošās bļodas bija brīnišķīgas. bija grūti gandrīz tukšā dūšā, kafiju ar pienu gan iedzēru lai ceļā uz nepaģībtu, bet efekts nenoliedzams - ir man tagad idejas kā labāk sabalansēt savu dzīvi, kā pietrūkst un kā ir par daudz, es izjutu to ka esmu izelpojusi daļu saspringuma un šodien es neesmu smēķējusi vispār

gribu atkal uz elpošanu, nezinu kad būs, bet mēģināšu uz nedēļas beigām tikt uz to jogu un meditāciju. ļoti aizķēra kā viena no meitenēm teica, ka jo vairāk visa kā uzkrīt jo vairāk viņa irplāno laiku sev lai sevi spēcinātu

un tā nu es saņēmos un ar visiem trim aizbraucu uz veikalu, jo vecākajam bija apsolīts uz XS izvēlēties pašam dāvanu un tērēt naudiņu

Paklausījos amerikānieti, kura strādāja Tokijā sfērā, kur sievietes apkalpo vīriešus. Viņas mērķis galvenokārt bija piesaistīt klientus un, lai klienti viņai izmaksā dzērienus, var iet ar klientiem vakariņās un var arī ar klientiem gulēt. Viņa stāstīja par visādiem, tostarp arī briesmīgiem klientiem un to cik ļoti šajā darbā sievietes tiek padarītas par objektiem un, ja tev nav bieza āda, tad zini, ka, ja pirms tam tava psihe ir bijusi kaut cik normāla, tad, darot šo darbu visa tava pašapziņa pamazām tiks iemīta zemē un būs zemāka par zāli.

Tas nav nekas neparasts, visās grāmatās, ko esmu lasījusi par šo tēmu sieviešu stāsti ir tieši tādi, arī BBC dokumentālajos raidījumos tieši tas pats stāsts atkārtojas un tiek stāstīts atkal un atkal no sievietēm, kas to izcietušas uz savas ādas. Feminisms kādreiz postulēja un, pieļauju, ko postulē jorpojām, ka sieviešu objektificēšana nav laba lieta, gluži otrādi, tas ir pazemojums. Un tieši šis pazemojums prostitūcijā ir pār pārēm. Taču kaut kad ir notikusi idejiskā virziena pārmaiņa, tiek uzstaktīts, ka tomēr prostitūcija ir izņēmums, kurā tu šo pazemojumu it kā vari 'ownot', jo tas taču ir tikai darbs, galu galā.

Nezinu, kad tas ir noticis, bet es atceros, ka kādreiz skatījos Parks and Rec un tur viens no komiskākajiem un reizē arī intelektuāli apdalītākajiem tēliem, Endijs, vienā sērijā runāja ar feministēm un sacīja, lūk, ko:

-"Hey, maybe I'm only sexy. Then maybe that's all you see, but at least you can give me extra money. Tip money and stuff. I'll flirt with you, write my name on a napkin." They're gonna do it in a right, kind of legal way that empowers prostitution. We don't rest until we get that. That will be progress.-

Feminisma profesore viņam atbildēja: That is extremely incorrect.

Šī sērija iznāca ap 2010. gadu, tad vēl tas skaitījās muļķīgi. Tagad Endija ierosinājums meinstrīma feminismā tiktu uzskatīts par pavisam adekvātu.

Kāpņu telpa šorīt



Gaisa telpa vakar

Ja kartei taisnība, tad lielākā daļa Eiropas jauniešu ir ateisti

https://scontent.frix5-1.fna.fbcdn.net/v/t39.30808-6/590428623_727188020430475_15406500517238910_n.jpg?stp=cp6_dst-jpg_tt6&_nc_cat=1&ccb=1-7&_nc_sid=127cfc&_nc_ohc=zPEW1Gz3Jz4Q7kNvwGYdq2q&_nc_oc=Adkz-ZEzJyCSNqXcrhQs9EC2l7PxcTKwR8ZhDMDM5qHyCnaWq3_UibRfGRaRKProNgIqiE63_VnU1NY5X5xWNYJb&_nc_zt=23&_nc_ht=scontent.frix5-1.fna&_nc_gid=ocEwGCEOY6KGeb9o2AaFiw&oh=00_Afj9QFINVg3Xu4ZChqsjts0QP8I9bjHgAvmeZ9MZ8_P0iw&oe=69322A36

Tur ir tikai viena problēma - ateistiem ir jābūt vienotiem un aktīviem jo nāksies stāties pretī islāmam.

un kas par gadu. viena lieta, ka organizācijā noticis tik daudz, ka visu nevarējām atskaitēm saskaitīt.
bet arī visādi citādi par pārējo, man nav arī vēl drosmes atgriezties atmiņās gada pirmajā pusē.
ja es varētu kā ķirsīšus no šī sāpēs, bailēs, ceļojumos un pārbaudījumos pavadītā gada paņemt tikai dažus:.tad to pirmo, kad atkal varēju pastaigāt, un pāri drenai uzvilkt NYT apenes. un kā ar visam sāpēm aizbraucu uz Piedruju un tad i Kipras balkonu, virs kura eikaliptā muļķīgas dūjas kārtojā sķidru ligzdu. un to brīdi, kur atplīsu pie Afrodītes akmeņa, kā noģību IETM meetingā un mani Bekas dzīvokī Berlīnē kopa svešs nebinārs mākslinieks, brauciens vilcienā uz Daugavpili, mīļā māsiņā traumās, kad KKF iedeva finanses Homo Novus grāmatas vākam, Gžegožs un Marta, kuri bija ar mani gandrīz visos ceļojumos, atbalsot un palīdzot tikt galā, un mūsu bēdīgā, nogurusī un mīļā ljti komanda, un mani nabaga novārtā atstātie, apceltie un nenormāli jautrie, gaišie bērni.

Unnamed Arizona Ranger has a fateful duel with the notorious outlaw Texas Red.

gribēju uz to Banksy izstādi, paspējām. bērniem, protams, ļoti, nebiju gaidījusi ka man arī tā patiks. vispār piesātināta diena - no rīta pulciņi, tad uz centru, atstāju bērnus RCB bērnu lasītavā, pati pie matu ārsta (man ļoti patīk skats pa logiem tajā ēkā!), paņēmu sīkus, aizbraucām uz Matīsa tirgu, pēc izstādes uz Hesīti, vīrs bija ar mašīnu, tā kā mājās ar karieti, sīki ciemos pie vīramātes uz v.d. ballīti, pēc tam uzkost, vakara pasaciņa LR1 un tad Pārdziedi mani

tas raidījums man ļoooti patīk. rīt elpošanas nodarbība un uz to itāļu gaismas izstādi gan es neiešu

Pilns tīmeklis ar vīriešiem, kas apgalvo, ka viņiem ir mēnešreizes. Nekolekcionēju, bet vienu te ielikšu

( ... )

Cilvēkiem re problēmas:

https://www.la.lv/vini-reali-skrien-virsu-ka-traki-suni-apmekletaji-sudzas-par-uzbazigiem-darbiniekiem-tirdzniecibas-centros

Bet tas tak ir tieši tik pat labs substrāts jautrībai kā dažādi reliģiski vai politiski sludinātāji un telefonkrāpnieki.

Nu tātad ja viņš pienāk un sāk kaut ko stāstīt, tad pieklājīgi pārtrtaukt ar textu cienītais ja jūs pienācāt pie manis un vēlaties runāt ar mani tad klausieties ko es saku, tālāk pēc fantāzijas, var pastāstīt par Senajiem, var nodot svarīgu ziņu no citplanētiešiem, masoniem un tā tālāk your limitation is your imagination.

Tā var iztikt bez rupjībām un visiem būs jautri.

Es ļoti ilgu laiku neesmu rakstījusi. Neko.
Okei, varbūt nav korekti sacīt, ka "neko". Es neesmu ieturējusi absolūtu rakstīšanas celibātu. Es sazinos ar cilvēkiem. Bet es neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, neesmu rakstījusi dzeju, es neesmu pavadījusi laiku aktīvi rakstot.
Tagad es rakstu ierakstu klabā. Mani pārņem dažādas savādas sajūtas. Es precīzi nespēju tās nodefinēt. Man ir sajūta, ka man vajadzētu varbūt mēģināt tās nodefinēt. Varbūt tāpēc, ka lielāko savas dzīves daļu es esmu dzīvojusi caur tekstu, esmu ar sevi runājusi caur tekstu, esmu sevi izklaidējusi caur tekstu, esmu domājusi caur tekstu.

Ir jau arī tādi periodi -- es tos atpazīstu -- periodiski es rakstu, un tad periodiski es nerakstu. Vissarežģītākie ir pārejas periodi. Kad esmu aktīvi rakstījusi, gribējusi rakstīt, spējusi rakstīt, un tad iestājas nogurums -- un tad iestājas eksistenciālas bailes -- ja es nespēju rakstīt, kas es esmu? Kas ir mans atskaites punkts? Vai es jebkad spēšu rakstīt? Ko tas vispār nozīmē.
Tas ir retorisks jautājums uz kuru es pati zinu atbildi. Pat, ja nezinu -- es to sapratīšu. Man besī, ja man dod padomus, kad neesmu tos prasījusi. Mani kaitina, kad manus retoriskos jautājumus uztver par īstiem jautājumiem. Mani kaitina dīlošana ar citu cilvēku projekcijām. Mani kaitina cilvēku nespēja piefiksēt brīdi, kad viņi citu cilvēku darbībās/izteikumos ieprojicē savu personīgo problēmu ar pasauli. Bet visi tā dara, arī es. Bet es cenšos to piefiksēt. Jo vairāk par to domāju, jo biežāk piefiksēju, cik tas ir izplatīti. Tad es domāju par to, cik vieds bija manas mammas reiz izteiktais padoms, ka "nav vērts runāt ar idiotiem". Do not fall for a rage bait.

Es gribētu vecu kompi -- to balto kantaino kompi. Un baltu klaviatūru. Ar bieziem klakšķošiem taustiņiem. Kārtīgu vecu stacionāru kompi. Bet es priecātos arī par modernu, es vienkārši gribu stacionāru kompi, kārtīgu, stabilu, vienā vietā. Es tajā rakstītu.

Man ir problēmas ar koncentrēšanos. Un šis portatīvais -- šis kompjūters -- tajā ir tik daudz lietu, internets, feisbuks, atmiņas par eseju rakstīšanu studiju laikā, transkripcijas, ciešanas, piespiešanās. Es gribu tīru datoru bez nekādām asociācijām. Kad es atveru google doc, mani pārņem trauksme. Man ir kaut kāda trauma no visām reizēm, kad jutos spiesta rakstīt studiju vai darba dēļ. Ja es varētu atgriezties atpakaļ laikā, es sev teiktu -- nemeklē darbu, kas saistīts ar tekstu, jo tas saindēs tavu prieku rakstīt. Bet es esmu stipra. Es zinu, kā darbojas smadzenes. Es zinu, kā radīt jaunus ieradumus, pārrakstīt ierasto, esmu iemācījusi sevi mazgāt traukus un klāt gultu balstoties neirozinātnes teorijās. Es esmu spējīga tikt pāri traumām.

Es uzpīpēšu un uzrakstīšu vēl vismaz vienu ierakstu

"..under the banner of “human rights”, a network of high-profile and heavily resourced NGOs is advancing the interests of those who profit from the sexual and reproductive exploitation of women. What presents itself as progressivism is the consolidation of an industry — one that merges the prostitution lobby, the surrogacy market and the gender-identity movement into a single political force and a unified system of exploitation.
At its core is the belief that women’s bodies — sexually and reproductively — should be available for commercial use. What emerges is a global sexual-rights industry that rebrands male dominance as equality and exploitation as empowerment, while erasing women as a political and legal category altogether."


Tieši par Beļğiju:


"In the same country where individuals can change legal sex through self-declaration — or remove it from legal documents altogether — and where sex-disaggregated data, including statistics on violence, have been erased, women as a political and legal class are vanishing. Crimes once recognised as male violence against women are now recorded based on self-declared “gender identity” rather than sex, erasing both male perpetrators and female victims from official records."


https://athena-forum.eu/updates/the-new-human-rights-industry-the-business-of-sexual-politics/


P.S. šajā kontekstā minēt "male dominance" ir, manuprāt, vietā, jo pat pēc visas prostitūcijas pārvēršanas par legālu biznesu, suteneri, tagad kļūstot par 'priekšniekiem' joprojām vairumā ir vīrieši, klienti - vīrieši, prostituētās personas - vairumā nabadzīgas sievietes.

No rīta izlasīju NYT, ka drīzumā iespējams AI uzņēmumu akciju burbuļa plīsiens līdzīgi kā savulaik bēdīgi slavenais dotkom krahs. Vēlāk ap pusdienlaiku "Spices" "Lidiņā" ieraudzīju, ka trauku novācēju robotu vietā stājušies trauku novācēji pakistānieši. #ĶirsonaŅuhs

Skotijas sabiedrības veselības un sieviešu veselības ministre Minto parlamentā raud, jo bērni nevar dabūt pub.blokatorus un hormonus tik ātri, cik ātri viņa vēlētos.

Sapnī biju labdarības pasākumā un tur ārā zem kokiem bija vairākas kastes ar kurpēm un atradu vienu tādu skaistu - diemžēl tikai vienu, ar stīpām un uzvilku, man teica ka tādas noteikti esot bijušas Sokratam. Vēlāk pamanīju, ka kāds bija atradis un mazā koka laiviņā ielicis otru kurpi, nu man bija divas. Great success!

No Telos raksta:

https://telos.lv/ticiba-saprats-un-universitate/

Racingers:

//Vienlaikus, kā esmu mēģinājis parādīt, mūsdienu zinātniskais saprāts, kurš satur neatraujamu platonisku elementu, pats sevī nes jautājumu, atbilde uz kuru rāda uz kaut ko, kas ir ārpus šī prāta un tā metodoloģijas sniegtajām iespējām. Mūsdienu zinātniskajam saprātam vienkārši nākas pieņemt kā faktu gan matērijas racionālo struktūru, gan atbilstību starp mūsu garu un dominējošajām dabas racionālajām struktūrām, un tad uz šī fakta balstīt savu metodoloģiju. Tomēr jautājums, kāpēc tas ir tā, ir reāls jautājums. Un šo jautājumu dabaszinātnēm ir jānodod citām domāšanas formām un līmeņiem – konkrēti, filozofijai un teoloģijai.//

Kāpēc tas ir tā? Nu tak ļoti vienkārši: Mēs esam tā matērija, mēs dzīvojam šajā fizikā. Esam tajā radušies un attīstījušies kā šīs matērijas struktūras. Loģiski ka mēs tai atbilstam. Antropais princips saucas.


Pēc tam kaut kāds nepamatos pesimisms ( vai nezināšana?)

//Mēģinājumi radīt jaunu ētiku, balstoties evolūcijas likumos vai psiholoģijā un socioloģijā, galu galā ir izrādījušies neveiksmīgi.//

Nu tas ir vismaz stipri pārspīlēti. Un vēl - ne jau tikai psiholoģijā un socioloģijā. Arī kognitīvajās zinātnēs, sistēmu un informācijas teorijās, operāciju pētniecībā, plānošanas un izlemšanas teorijās, kibernētikā. Šeit būtu jāatceras metaētikas teorijas, utilitārismu, sākt var kaut vai ar Lema "Summa Technologiae", kas ir labs populārs zinātnes filozofijas izklāsts.