|
20. Nov 2026|21:30 |
saistībā ar iepr ierakstā minēto klepu, man ienāca prātā doma, ka
tā ir 'problēma' (ne gluži problēma, bet varbūt drīzāk iezīme), ka stāstos, scenārijos darbībām vienmēr ir kko jānozīmē - ja kāds sāk klepot, tad reti būs tā, ka vienkārši arī beigs klepot and nothing will come out of it (kā bieži notiek dzīvē), stāsts ir miniatūra, saspiesta, nospodrināta realitātes korekcija, mūžs iespiests ierobežotā tekstā vai attēlos, kur visam ir jēga - piem, foreshadowing - tā liecina, ka stāsts ir izcils. lai dzīvē piedzīvotu foreshadowing, tev būtu jābūt Jungam - vismaz.
tāpēc man ļoti patīk momenti, kur kkas ir ielikts, piem, filmā, tīri estētikas un noskaņas pēc - tas neko nedod scenārijam un nebija tur paredzēts, bet tā vienk ir bijusi režisora radošā patvaļa. šajā ziņā man mīļš piemērs (variet mani nomētāt ar kko, vēlams ne smagu) ir Potera sērijas filma Harry Potter and the prisoner of Azkaban. tur ir ielikts moments, kad skolēni dzied kopā ar krupjiem, kurus viņi tur rokās - nebija nekā tāda grāmatā, vienk ielikts noskaņai, kā arī zieda sasalšana, atnākot pirmajai salnai vai kā pudele sasalst uz vilciena palodzes un aizsvīst logi, ārā noraso soliņi - ok, šīs detaļas nav gluži liekas, jo rada noskaņu, bet tīri praktiskos nolūkos bez tā visa varētu iztikt. ikdiena ir pilna ar visādiem sīkumiem, kas skaisti iezīmējas nomoda stundu kontūrās, bet nekur jēgpilni nenoved. |
|