snie · ka

kuro reizi atkārtojas scenārijs: vakarā nevaru aizmigt, no rīta aizguļos, izdzeru puskafiju, eju uz darbu noskaņota klusēt. Neindēt noskaņojumu. Kā pakārta aiz čupra uz drāts āķiem. Bett tad ar kolēģiem saskatamies, sasmejamies: vai nu par to, ka nav, ko darīt, vai par to, ka ir, ko darīt. Abējādi ir labi. Un tā mēs skrienam. Ka no rīta mājāsnākot nekas cits neatliek kā būt priecīgai un pateicīgai. Pa ceļam vēl nobildēju padebešus.

un eju gulēt.

es tikai gribēju pateikt, ka
man patīk jugla, jo tur var nokļūt ar tramvaju.
un rīga tāpēc, ka var atbraukt ar vilcienu.
bet visvairāk - mana pilsētele - jo var izstaigāt ar kājām.

"pacients iedzēris žurku indi suicidālos nolūkos, bet uz slimnīcu braukt negrib, jo rīt uz darbu jāiet"

loģika dzelžaina, uz tās visa pasaule turas.

spotifajs paglaimoja