snie · ka

kas to pirmo vārdu teiks
tas to putru apēdīs

šodien tiku pie jaunām austiņām. Slāpē troksni, pieguļ galvai, nespiež ausis. Var klausīties klusiņām un visu sadzirdēt. Tāda pieredze pirmoreiz. Grimstu mākoņos muguriski

pat vēl augstāk. Orbītā. Riņķoju līdzi laikam Laikai. Šeit - par Laikas pēdējiem mirkļiem. Ja nepateiktu, vai varētu nojaust, par ko dziesma, par ko skan? Bandas iepriekšējais albums, par Challenger expedīciju, skan kā dzelmes. Šis - kā tukšums, izplatījums. Tapis desmit gadu garumā, jo daļiņas vienkārši par tālu cita no citas, hah

pēdējos mēnešos, kad brīvo dienu pamaz, iezīmēju kalendārā, lai redzu pa gabalu. Visa diena aizkrāsota ar tumši zaļu lodziņu: "brīvs". Reizēm aizmirstu, ka kalendārs sūta atgādinājumus. Mostos ceļos, un deviņos no rīta atgādinājums: "brīvs taču". Es jau dzeru kafiju, jau žāvēju matus, jau krāmējos. Haha, jā, brīvs!

kuro reizi atkārtojas scenārijs: vakarā nevaru aizmigt, no rīta aizguļos, izdzeru puskafiju, eju uz darbu noskaņota klusēt. Neindēt noskaņojumu. Kā pakārta aiz čupra uz drāts āķiem. Bett tad ar kolēģiem saskatamies, sasmejamies: vai nu par to, ka nav, ko darīt, vai par to, ka ir, ko darīt. Abējādi ir labi. Un tā mēs skrienam. Ka no rīta mājāsnākot nekas cits neatliek kā būt priecīgai un pateicīgai. Pa ceļam vēl nobildēju padebešus.

un eju gulēt.