friends [entries|archive|friends|userinfo]
snie ka

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Intervija ar izglītības eksperti, bijušo ministri Mārīti Seili LR1 [Mar. 19th, 2026|01:32 pm]

eos
https://www.youtube.com/watch?v=7OxThKS_Oh8&t

"Bērniem ārpus Rīgas jābūt pēc iespējas līdzīgākām iespējām izaugsmei"

Mani komentāri:

Pusotru stundu garš stāsts par karjeru, dzīves gājumu. Sāka kā Preiļu matemātikas skolotāja, turpināja, rīkojot analogu Alfas nometnēm Latgalē. Arī veidoja matemātikas
konkursus Latgalē.

Nokļuva Rīgā, par Iespējamās misijas vadītāju, tad ministri.

Pati atzīst, ka politisko spēli aizvien, 60 gadu vecumā, nav sapratusi te, Latvijā.

Varbūt tāpēc viņas iniciatīvas par pedagogu algu caurspīdīgumu un skolu finansējumu palika nerealizētas. Par ministri dabūja nostrādāt tikai aptuveni 15 mēnešus.

Šobrīd strādā LU ar mākslīgā intelekta ētiku saistītos jautājumos.

Rodas iespaids, ka viņa, sakot, ka skolotāji ir ideālisti, runā arī par sevi. Novadā 90-tajos gados viņai ļāva valdība un pašvaldības rīkoties, organizēt.

Tiklīdz viņa cerēja/gaidīja, ka valsts mērogā mainīs finansējuma kārtību izglītībā Latvijā, padarīs to godīgāku, nodrošinās to, ko pati valdība ir ierakstījusi savos dokumentos,
viņa sastapās ar neizpratni: "Vai tad viņa nesaprot, ka ir normāli politikā runāt vienu, rakstīt dokumentos otru, taču darīt trešo?"

Kā viņa pati min - LIZDA (Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība) ir pārstājusi cerēt, ka ministrija izpildīs pašas sev izvirzītās prasības atalgojuma ziņā. Tās ļoti daudzus gadus
ir tikai formāli uz papīra. Šobrīd kā galveno iemeslu, kāpēc 75% jauno pedagogu pamet skolu un maina profesiju pirmo 5 gadu laikā, viņa min pārslodzi.

Skolotāji redz, ka resursu ir par maz, atbalsta personāla ir par maz, laika ir par maz, mācību līdzekļu ir par maz, sadarbības daudzos līmeņos ir par maz.
Taču pienākumu - ļoti daudz. Šādā situācijā, citējot viņu, "jābūt dumjam, lai izvēlētos strādāt par skolotāju".


Jau 10 gadus Latvija starptautiskajos PISA pētījumos ir vidējā vietā starp visas pasaules valstīm, kas nozīmē, ka skolēnu, kas mācās uz 7-8, Latvijā ir par maz.
Arī top universitātēs pasaulē esot daudz mazāk studentu no Latvijas, nekā no Igaunijas un Lietuvas.

Seile to skaidro tā, ka Latvijas intelektuālais potenciāls netiek maksimāli izmantots. Bērni, arī talantīgie, neiegūst tik labu izglītību attāluma no Rīgas un ģimenes naudas trūkuma dēļ.

***

Kopumā Seile atstāj pozitīva un optimistiska, taču naiva cilvēka iespaidu. Viņa ir daudz izdarījusi, viņu ir, par ko cienīt un lolot.
LinkLeave a comment

[Mar. 19th, 2026|06:23 am]
pretzel
kamēr neesmu iedzērusi kafiju, esmu kā tas vīrietis, kurš redzams pie piramīdām, bet mādams ar roku saka, ka sūta sveicienus savai ģeogrāfijas skolotājai, kura vienmēr esot teikusi, ka viņš nekur tālu dzīvē netikšot, bet te nu viņš esot - Itālijā, pie Eifeļa torņa.

pagājušās nakts sapnī vispirms bēgām no ļaunajiem , tad es Tevi centos pasargāt no tā, ko vēlējos, tad ievēroju, ka visa mana labā roka mirkst sarkanumā, bet sapnī es visu sapratu, tas viss kaut ko nozīmēja, bija saistīts kā teikums, kas sākas ar "ja" un turpinās ar "tad".

kolēģe jāapsveic apaļā jubilejā, bet nemāku atrast elementāru bildi ar kafijas krūzi, viss kaut kāds sarežģīts šķiet, kā p.s., p.p.s., p.p.p.s.
Link3 comments|Leave a comment

[Mar. 19th, 2026|04:34 am]
pretzel
vakar atradās fotogrāfija - mini pretzel sēž uz ņivas kapota ar peldriņķi ap kaklu, tajā bildē vēl esam mēs visi kopā, nenošķirami, fonā ummja ezers - beidzamos gados, kamēr mamma vēl bija te, mēs tur braucām sēņot - tur bija sakarīgas sēņu vietas - "vai aizčāposim arī līdz ezeram?" es tad vienmēr jautāju mammai

H.Murakami kādā grāmatā rakstīja par sievieti, kurai ir tāda seja, kas pārvēršas šausminošā grimasē, kad neviens to neredz - ne tā, ka es būtu tā sieviete - bet es domāju par viņu reizēm, jo Murakami to bija tik garšīgi aprakstījis - tas ir tik savādi, ka atceros kaut ko tik spokainu vienmēr

youtube varu stundām skatīties, kā citi stāsta par saviem kabatā līdznēsātajiem piezīmju blociņiem, un mana sirds pieder tiem visnobružātākajiem, kuros kāds kaut ko skricelējis it kā steigā - man arī ir tādas domas, kas jāpieraksta steidzami, citādi pazūd un vairs nav atpakaļatsaucamas
LinkLeave a comment

[Mar. 18th, 2026|06:35 am]
pretzel
man nesen kāds būtībā svešs cilvēks pateica, ka es viņam šķietot vēl ļoti dzīva. tā īsti nav sanācis dzīvē iepazīt citus cilvēkus. es neesmu kā mana mamma, kura bija žurnāliste un kurai ļoti padevās runāties ar citiem. man ir tāds ļoti savrups dzīvesveids - es izlienu ārā no mājas tikai naktī un ar saulesbrillēm uz deguna. :) savukārt pluss tam ir tāds, ka es diezgan labi pazīstu pati sevi. bet esmu arī sapratusi, ka cilvēki iedalās tikai peļķēs, dīķos, ezeros un jūrās. un tam nav nekāda sakara ne ar dzīvē sasniegto, ne ar izskatu, ne ar to, cik sabiedrisks kāds varbūt ir vai nav, vai arī ar ko citu, pēc kā kādu, iespējams, varētu vērtēt. dziļums tevī vai nu ir vai arī nav. to nevar notēlot.
LinkLeave a comment

[Mar. 17th, 2026|06:36 am]
pretzel
man liekas, ka man visvairāk no vakardienas patīk tas, ka viss ir kā kādreiz, izņemot to visu, kas ir mainījies, kopš pēdējoreiz tikāmies

man patīk, ka tā māja tur atstutējas pret mežu, ko grūti nosaukt par mežu, bet tie ir vismaz kaut kādi koki

man patīk, ka atpakaļceļā mēs aizbraucam uz alfu un es viņu pazaudēju neatvadoties tā, ka vienkārši vienā mirklī viņa pēkšņi vairs nav man blakus, kamēr esmu iemaldījusies JR

es nopērku blociņu ar ziliem putniem uz balta fona nevis tāpēc, ka man to ļoti vajadzētu (patiesībā jau varbūt pat vajag), bet lai būtu kaut kas tāds, kas paliek atmiņā par 16. martu.

tagad skatos uz šo blociņu un domāju, ka tas ir viss, ko var gribēt no blociņa - papīrs ir līniju, īstā biezuma, blociņu kopā satur gumija, pēdējā lappusē rakstīts, ka "the Royal Dutch Delfware Manufactory "De Porceleyne Fles", established in 1653, is the last remaining Delftware factory from the 17th century. The world famous Royal Delftware is still entirely hand-painted according the centuries-old tradition".
LinkLeave a comment

[Mar. 16th, 2026|10:17 pm]
pretzel
Satiku M. Uzresninājis savu vēderu un joprojām nav nomainījis virtuves loga stiklu, plaisas ir plaisājušas un kāds laiks ir pagājis.
"Es domāju, ka es tevi vairs nesatikšu," es saku.
"Es arī esmu atgriezusies atpakaļ turpat, kur biju," es saku.
Es noraudu viņam plecu.
Viņš nesaka neko.
Viņš vispār ir tikai dažu vārdu cilvēks.
Mēs izskatāmies pēc tiem akrobātiem, kas atvelk elpu starp priekšnesumiem cirka aizskatuvē.
Ir tāda šaušalīgi šermuļaina glezna.
"The Resting Acrobats" - Glyn Warren Philpot
Tagad esmu mājās.
Ēdu stracciatella jogurtu.
LinkLeave a comment

[Mar. 14th, 2026|03:52 pm]
pretzel


tāda

nekāda

tuntuļojos joprojām kažokā

man patika tā vieta, tās lapām apbirušās kāpnes

Vidzemes tirgū redzēju pirmo taureni - milzīgu, pūkainu, miegainu kameni. bija iestrēgusi narcisē, dibentiņš vien rēgojās ārā, droši vien vasara būs samtaini zumoša, un man iebildumu nav, paldies, derēs, bye.
LinkLeave a comment

dienas prieks [Mar. 14th, 2026|10:09 am]
pretzel
"rabindranors tagore ar ezīša cepurīti brauc ar traktorīti strādāt, cītīgi strādāt." - punkts
LinkLeave a comment

[Mar. 14th, 2026|08:55 am]
pretzel
es neesmu iemīlējusies, bet gribētu būt.
es pat nezinu, vai man patīk tā sajūta, jo tā saistās ar pēkšņumu, kas man dzīvē drīzāk nepatīk, kad runa ir par visu citu, kas var būt pēkšņs, bet zinu, ka no tās nekad nevairos.
kā kaut kad bērnībā, kad vienkārši varēju skatīties uz tapetēm, kā tur saule spēlējas ar ēnām.
kolēģe piezvanīja un pajautāja, vai man gribēšoties dziju pārpalikumus, jo viņas mammai pirksti vairs neklausot... jau sen domāju par tādu no fragmentiņiem kopā salīmētu topiņu... ar adītām lencītēm. un bantīti pa vidu, protams.
LinkLeave a comment

[Mar. 14th, 2026|08:27 am]
pretzel
“There are those who stay at home and those who go away, and it has always been so. Everyone can choose for himself, but he must choose while there is still time and never change his mind.” - no T. Jānsones mumingrāmatu sērijas tāds fragments

(es noteikti esmu kāda, kura paliek tepat)
LinkLeave a comment

[Mar. 14th, 2026|07:26 am]
pretzel
mums nesen mainījās darba laiks. kādreiz strādājām no plkst. 6 līdz 14. tad bija sajūta, ka visu varu paspēt. manā rīcībā bija visa dienas otra puse. tagad, kopš darba diena sākas 8, liekas, ka visa mana dzīve ir tikai darbs, darbs, darbs. eju gulēt vēlāk vai arī mostos agrāk, lai saķertu dienu aiz astes, tā nu cieš mans miegs...

vai tev pienākas arī tāda greznība kā pusdienas laika pārtraukums, viņš vakar pajautā. tas ir tik savādi, ka jautājums ir tieši tāds. it kā viņš lasītu manas domas, jo tieši esmu grasījusies viņam rakstīt, ka pat tāds man nepienākas, kaut gan tādās dienās kā šī ir viegli iztēloties, kā noskrienu tepat lejā pa kāpnēm un lēnām sakošļāju savu līdzpaņemto mazmaizīti kādā klusā, krēslainā iekšpagalmā līdzās baložu dūkošanai. un, ja varu to iztēloties, tad tas ir gandrīz vai tas pats, kas īstenība.

viņš ir tikai kāds, kurš ielauzies manā dzīvē ar saviem "vai tu kopumā vari saukt sevi par laimīgu cilvēku?" jautājumiem... pirmajā brīdī man ir šķitis, kāda bezkaunība ir šāds jautājums. bet, ja tā padomā... es nekad nemēdzu domāt ne par ko tādu.
viņš skaisti glezno.
LinkLeave a comment

[Mar. 14th, 2026|05:14 am]
pretzel
[Current Music | Grieg: Lyric Pieces, Book 4, Op. 47: No. 3, Melodie]



Lielajos kapos jau atkal sniegpulkstenīši kā no gultas izspiedušās atsperes
LinkLeave a comment

Parīze+ mūzika + skeitbords = māksla [Mar. 14th, 2026|12:38 am]

eos
https://www.youtube.com/watch?v=4q8wZ15ALz4
LinkLeave a comment

[Mar. 12th, 2026|01:06 am]
pretzel
tikai cilvēks šovakar, tāda otrādi apkritusi vabole, kas spirinās, jo nepiekrīt, ka taisnība ir tikai visiem citiem.

nopirku šokolādes, jo rīt jānes grāmatvedei, kura parādīs, kur jāsaliek ķeksīši, bet apriju pati. nebija garšīgas. nezinu, kas man uznāca. saldumi mani parasti atstāj vienaldzīgu.

reizēm liekas, ka man noderētu kāda kripatiņa skaidrības, tiešas valodas, bet tas ir tā, it kā tie laiki būtu pagājuši, un tagad visu laiku jādzīvo melos, pārpratumos, riņķī un apkārtrunāšanā, no kā nevaru izsijāt neko savu.

mūzika joprojām laba, pāri visam stāvoša.
esot tikai trīs lietas, kas nekad negaida.
laiks, nāve un caureja.
LinkLeave a comment

[Mar. 10th, 2026|09:54 pm]
pretzel
lielveikalā skanēja "kāpēc Tu skumdini mani?!" tik izjusti un žēli kāds to dziedāja, būtībā visa dziesma par un ap šo frāzi. tas bija baisi. es izlikos, ka mani interesē pelmeņu sastāvs. es nezināju, kur likt skatienu. man likās, ka citi arī nezina.
LinkLeave a comment

[Mar. 10th, 2026|11:01 am]
pretzel


vairs nejūtos kā pretzel
jūtos kā cheap_sunglasses
10. marta saule ir tāda otiņa
kas uzmanīgi atsedz kaulus
no kaut kā reiz bijuša
un pagājuša
LinkLeave a comment

[Mar. 10th, 2026|07:01 am]
pretzel
zini, kad apzinos, ka esmu tik viena, cik esmu, es vienmēr arī sasmaidos.
jo zinu, ka pat Tu tā nevarētu.
saderam?
nu, nav jau tā, ka tās būtu sacensības, bet šī prasme būt tik vienai, cik esmu bijusi, esmu tagad un vēl būšu, ir kaut kas tāds, kas liek man justies par Tevi pārākai.
parasti jau gan vienmēr skatos uz Tevi kā no dziļas bedres uz tādu kā tālu, aukstu zvaigzni pie manām nakts debesīm.
it kā Tavs vienīgais uzdevums būtu spīdēt.
runājot par naktīm...
ziema bija gara, un es izskatos pēc ķēma, kas izlīdis no savas alas un tagad blisinās.
kad piezvanu tētim, viņš ir priecīgs, kaitinoši priecīgs, un piedzied man pilnas ausis ar saviem "pasaki man vēlreiz, kā tu teici daudzreiz".
Hiromi koncerts Liepājā esot bijis gadsimta notikums, saka tētis.
man mazliet žēl, ka savu biļeti atdevu.
varbūt aiziešu uz Pletnevu tepat Rīgā.
"Pletnevs iepriekšparedzams, no viņa brīnumus nesagaidīsi," tētis saka.
Link4 comments|Leave a comment

Teicamnieka sindroms [Mar. 9th, 2026|01:24 pm]

eos
Šodien, gatavojoties saņemt pārbaudes darbu augstskolā matemātikā, pieķēru sevi pie domas "zemapziņā":

"Jā, man nesanāca sagatavoties šim kontroldarbam. Biju pārāk noguris. Jā, rakstīju šo darbu, esot gulējis 3-4 stundas. Jā, droši vien būs nesekmīgi."

Saņēmu darbu, redzu 6. Seko: "Jā, slikta atzīme, tādu jau gaidīju. Man šķita, ka būs 1- 4. Nu ok, 6, slikti, jo pārrakstīt nevar. Pēc vecās sistēmas 3. Nav labi. Slikti tātad!"



Pagāja pāris stundas, apēdu pusdienas, pamodos, sāku domāt:

"Bet paga. Es 2008.gadā izanalizēju trīs Virdžīnijas Vulfas grāmatas, dabūju par to 10. Pēc tam biju labākais kursā augstskolā. Dabūju stipendiju - 350 latus.

Un, kas ar to beidzās? Vai kāds man šajā dzīvē ir prasījis, kāpēc Vulfa ir laba rakstniece?

2018. gadā uztaisīju referātu par seno Grieķiju un Romu videospēlēs, piedalījos konferencē, arī dabūju 10, stipendiju, biju tāpēc kādu brīdi labākais kursā.

Vai kāds man ir prasījis, kādu spēli viņam/ai spēlēt, kur ir vēsturiski korekti attēlota Grieķija un Roma? Atskaitot Ventu Zvaigzni, neviens cits.

Kad tēvam teicu, ka māku kaut ko lasīt sengrieķu valodā, viņš pārprasīja: "Tu tiešām māki sengrieķu valodu?" ar lielu izbrīnu.

Viņa izbrīns bija par to, vai es tiešām esmu tik BAGĀTS, ka varu atļauties studēt 3 gadus klasiskās filoloģijas bakalaurā, lai mācītos sengrieķu valodu,
ar ko Latvijā, ļoti ticams, nenopelnīšu neko?


***

Latvijā, strādājot izglītībā, lai vīrietis uzturētu sevi un divus bērnus, vajag algu apmēram 3 minimālo mēnešalgu (2340 eiro) apmērā.

Tāda alga ir skolu direktoriem, direktoru vietniekiem un Izglītības ministrijas darbiniekiem. Arī augstskolas dekānam un rektoram.

Korelācija starp atzīmēm augstskolā un tikšanu kādā no šiem amatiem ir vāja. Sakari, kontakti un bezkaunība spēlē daudz lielāku nozīmi.

***

Slēdziens:

Jāmācās mazāk un jāsocializējas vairāk.
LinkLeave a comment

[Mar. 9th, 2026|08:02 am]
pretzel
https://www.flickr.com/photos/earthly_muse/50123583467/in/dateposted/
LinkLeave a comment

[Mar. 7th, 2026|09:38 pm]
pretzel
klausos Deep Forest - Sing with the Birds

tur putns ievīterojas vienubrīd

varbūt tāpēc man te jau pavasaris

pilnā skaļumā

volume 10

tā dziesma ir viens vārds - float

atradās citroncilvēks, jo negaidīju vairs

bet par ko rakstīt kādam, kuru vairs negaidīji?

uzrakstīju par sajūtu

par to, kā kaut kad ļoti sen, ar tēti dodoties kādā no pirmajiem tālajiem braucieniem, tētis naktī modināja, kratot aiz pleca, lai paspēju redzēt kaut ko no kārtējās pilsētas, kurai braucām cauri

cik nu es redzēju, bet man laikam pielipa tēta priecīgais satraukums

"we're arrows flying from the womb and landing in a graveyard"
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]