friends [entries|archive|friends|userinfo]
snie ka

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Nov. 5th, 2026|05:41 am]

pretzel
sapnī sadūru pirkstu, verot uz stieplītes stikla pērlīti, jo kāds zvanīja pie durvīm un nikni svieda man kaut ko virsū, bet nevarēju īsti saskatīt, kas tieši tas ir.

kad tiku galā ar samulsumu, sāku taustīties pa grīdu, līdz kamēr biju atradusi teju līdz smilšu graudiņa lielumam salocītu zīmīti, kuras atlocīšana, šķiet, man prasīja veselu mūžību.

kad biju tikusi galā, tur bija rakstīts, ka laiks ir tikai minūtes, kas pārvēršas par gadiem.
Link1 comment|Leave a comment

Zīmes [Nov. 4th, 2026|09:16 am]

eos
Vakar, braucot satikties ar bijušo kursabiedreni, redzēju retu skatu.

Autobusa pieturā pie Rīgas robežas stāvēja 6 gadus jauna meitenīte. Viena. Pulkstenis bija 14.55

Viņa viena pati iekāpa, pēc tam pārsēdās uz Purvciema trolejbusu, lai brauktu pie draudzenes Purvciemā.

Viņai bija uzsista zila acs. Viņai, pēc tās kārtības, kāda ierasta Latvijā, vajadzētu būt pavadonim, jo skaitās, ka
bērniem, jaunākiem par septiņiem gadiem, vieniem pašiem kur doties esot bīstami.

Viņa bija normāla auguma, apmēram 1.20m. Mazi svārciņi, zeķbikses, jaciņa. Ārā bija +8 grādi. Apģērbs pietiekami silts.

Visneparastākais bija skatiens viņas sejā. It kā viņa būtu redzējusi ļoti daudz. Gandrīz visiem bērniem 6 gadu vecumā, ko Rīgā
pēdējo gadu laikā esmu redzējis, acīs ir prieks, naivums, azarts un ziņkāre.

Viņai acīs bija spīts izdzīvot. Tā, it kā viņa būtu izlīdusi no kāda geto, kur slepkavības, narkomānija un ielu dzīve
ir tik pašsaprotamas lietas, ka policija geto brauc garām vai tikai simulē, ka uzrauga to.

Varēja spekulēt, ka mājās viņu kāds sit. Jo grūti iztēloties, ka šī meitene kautos ar kādu, kas varētu uzsist zilu aci,
un kam pašam būtu tikpat gadu, cik viņai.

Es prasīju, kāpēc viņa brauc viena. Viņa atbildēja, ka nav neviena, kas viņu pavadītu, viņa nerūp.

***

Aizdomājos, kā ir dzīvot Latvijā, kad mājās Tevi sit tēvs vai patēvs, bērnudārzā ir troksnis un bezjēga, un klimt apkārt gaišā dienas
laikā ir labākais, ko vari iesākt ar savu dzīvi.

Bērniem, jaunākiem par 7 gadiem, Rīgā sabiedriskais transports ir par brīvu.

Sabiedriskajā transportā ir novērošanas kameras, to padarot par relatīvi drošu vidi.
LinkLeave a comment

hehe [Nov. 4th, 2026|07:54 am]

pretzel
Link1 comment|Leave a comment

[Nov. 4th, 2026|06:11 am]

pretzel
LinkLeave a comment

[Nov. 4th, 2026|05:47 am]

pretzel
"senksjuuuuu!!!!" vakar kāds kaut kur man aiz muguras gribēja angliski pateikties, bet sanāca dikti smaidīgi un ķīniski.

nopirku vakar aptiekā tabletīšu trauciņu septiņām dienām, jo no rīta nevarēju saprast, esmu vai neesmu iedzērusi savas tabletes. tik tālu nu esmu tikusi. patika atnākt mājās un uzreiz visu salikt pa tām kastītēm. biju sajūsmā, ka tās kastītes var ar tādu mīlīgu klikšķi gan atvērt, gan aizvērt.

diezgan laba tā G.Hanas "Veģetāriete". patīk tie viņas sapņu detalizētie apraksti. kaut pie manis nāktu tik aprakstāmi sapņi! sapratu, ka man patīk lasīt par visādām mānijām, apsēstībām. nez, kāpēc tā ir, ka tieši vājības mūs padara tik skaistus? bet arī kaut kas tāds, no kā arī es vienmēr esmu baidījusies. ka kaut kas - jebkas - pārņems tik ļoti savā varā, ka neredzēšu izeju. 19. lappusē trāpījās trīs teikumi, kuri man likās neiederīgi, bet es tos ātri vien piedevu un aizlasījos tālāk. arī garšīga grāmata, jo visādi kibimbapi pieminēti.
LinkLeave a comment

[Nov. 2nd, 2026|10:36 pm]

pretzel
visu dienu turbopeles režīms, tagad pārdurta kā balons. nezinu, tāds savāds noskaņojums. iesāku lasīt G. Hanas "Veģetārieti". Salacgrīvas bibliotēkas zīmodziņš šīs grāmatas titullapā ir skaists. ar enkuriņu. pašā vakarā vēl pus stundu pirms pērlīšbodītes klapēšanās ciet ieraudzīju divus sudraba krāsas kamieļu piekariņus, ne lielākus par pāris centimetriem. ar to pietika. es pēkšņi zināju, ar ko to apaudzēt. viss ir tuksnesis, iešanana cauri slāpēm, mirāža, kas tālumā, mana un tava sapņu karavāna. paspēju saskribināt citu nepieciešamo, kas var noderēt,un ceru, ka sanāks kaut kas gaismas ķērājam līdzīgs. par maz stundu dienām.
LinkLeave a comment

Interpunkcija [Nov. 2nd, 2026|09:25 pm]

kochka
Pārlasīju šorīt pusmiegā uzrakstīto tekstu un izbrīnīja lielais jautājumu zīmju skaits. Tā jau smieklīgi, bet galīgi neiederīgi, tāpēc tās nodzēsu. Tas tikai liecina, ka laikam pati esmu kā staigājoša jautājuma zīme.
Link9 comments|Leave a comment

“Brīvība darīt to, kas mums nepatīk” [Nov. 2nd, 2026|09:33 am]

eos
Neirozinātnieki ir atklājuši, ka smadzenēs ir daļa - aMCC, kas atrodas priekšējā smadzeņu daivā un atbild par cilvēka gribasspēku, neatlaidību un enerģijas sadalīšanu pienākumiem.

Šī smadzeņu daļa mainās atkarībā no dzīvesveida. AMCC palielinās, kad cilvēks regulāri dara grūtas lietas un piespiež darīt sevi to, ko (viņa ego) negrib. Tā var būt iešana aukstā dušā, diētas maiņa, fiziski treniņi, skrupulozs darbs ar sevi (savu raksturu).

AMCC samazinās cilvēkiem, kam ir apātija, depresija vai aptaukošanās.

Cilvēkiem, kam senioru vecumā (virs 60) ir ass saprāts, zinātnieki ar smadzeņu fotografēšanu ir atraduši, ka gandrīz vienmēr arī ir daudz lielāks aMCC, nekā viņu vienaudžiem.

Tāpēc aMCC ir kā muskulis, ko trenēt ikdienā.

Video tālāk Zen mūks stāsta, ka labi trenēts aMCC kļūst par dzirksteli ikdienā, kas nodrošina aktīvu gara un fiziskā ķermeņa darbību.
Tieši šī smadzeņu daļa nodrošina to, ka mēs ikdienas stresus uztveram par eustresu (pozitīvo stresu), nevis distresu (negatīvo stresu).

Padomi aMCC trenēšanai:

1. Izdarīt katru dienu vismaz vienu lietu, ko Tu atliec, jo Tev tā nepatīk.
2. Dari šīs lietas bez mūzikas fonā, tās darot ar pilnu apzinātību, saprotot grūtību un nepatikas pārvarēšanas vērtību.
3. Kad ieraugi nekārtību telpā, sakārto lietas uzreiz, jo kārtība ārā ir kārtība arī iekšienē.


Zen klosteros mūki gadu tūkstošiem piekopj praksi, ka iesācējiem dod tieši tos darbus, kas viņiem vismazāk patīk, lai nostiprinātu šo smadzeņu daļu, kā arī, lai nostiprinātu viņos pateicību par to, ka var iziet pieredzi, pārvarot grūtības.

Ciešanas pazūd, kad pazūd pretestība, iekšējais dialogs par to, cik “grūti” kaut kas ir.

Šis mehānisms caurauž mūsu dzīvi, jo lietu atlikšana nozīmē arī nepatīkamu, taču vajadzīgu, sarunu atlikšanu ar mīļajiem un tuvajiem, aizvainojuma turēšanu, kur vajadzētu izrunāties.

AMCC “muskulis” nodrošina, ka mēs aizvien retāk nonākam “cīnīties vai bēgt” stāvoklī, mūsu amigdala (kas atbild par baiļu reakciju smadzenēs) vairs nekontrolē mūsu dzīvi.

Lai izaugtu mūsu garīgā dzīve, tai ir vajadzīgs mēslojums. Tas rodas tieši beržot tualeti, mazgājot traukus, beržot grīdu, ievērojot un slaukot putekļus telpās, uzturot kārtību vidē un svaigu un mīļu emocionālo klimatu ar tuvajiem.

Tulkots no avota:

https://www.youtube.com/watch?v=hzivmYt-qXY
Link4 comments|Leave a comment

[Nov. 1st, 2026|09:21 pm]

pretzel


es nekļūdījos. rudens jūra man tiešām mīļāka, jo netiešāka.

ar I. sākām meklēt kādu savu kaktiņu, lai ir tas "tālu prom no visa", par ko jau sen sapņojam. I. grib glītus plašumus, bet man patīk aizaugušas peļu midziņas. I. smej, ka tādās vietās es varētu tikai iziet uz lieveņa ar kafiju, gari un plaši nožāvāties un iesaukties "odzes pa labi, zalkši - pa kreisi!!!!"

(pagājušonakt nosapņoju vecmāmiņas māsu. viņa citādi lakatiņus sēja. parastāk. zem zoda. tik garšīgas bija tās viņas pildītās "irbītes"!!)
Link7 comments|Leave a comment

"wherever God has sent me, the meadowlarks were already there" [Nov. 1st, 2026|04:50 am]

pretzel
pamodos, jo sāpēja vēders.
vakar pieēdāmies visus gardumus, ko A. bija salikusi maisiņā līdzi.
centos sekot I. vienmērīgajam ieelpas, izelpas ritmam , lai nekristu panikā.

visu laiku domāju par glezniņu, kas tēta virtuvē. tajā redzami divi koki, kas it kā izcirpti, lai veidotu to formu, bet ar galotnēm tie saauguši kopā.

cik ļoti kaut kas tāds nemaz nav iespējams.
cik ļoti liels un nepārvarams ir tukšums.

A. gleznotais ķirbis arī patika.

tagad pamazām celšos, riktēšu savu pirmā novembra pirmo kafiju.
LinkLeave a comment

Kurš īsti raksta dzeju? [Oct. 31st, 2026|11:27 pm]

kochka
[Tags|]

"The purpose of poetry is to remind us   
how difficult it is to remain just one 
  person,   
for our house is open, there are no keys in 
  the doors,   
and invisible guests come in and out at 
  will."

1968
Link1 comment|Leave a comment

[Oct. 31st, 2026|06:34 pm]

pretzel
sēžu ainažu kultūras namā. te karbunkuļu balagāns. lūdzu, nē, tikai ne šo sveškaunu. esmu arī nogurusi no pārāk ilgas domāšanas, ko pateikt, un sajūtas, ka nemitīgi sevi šaustu, ka tā nav pareizi justies, jo tie ir mani vistuvākie. reizēm liekas, ka pat I., pat tētis nav mani cilvēki. man tikai panki patīk. kopš šodienas. diena gan bija skaista. tālumā virs jūras lietus plīvurs. solvitur ambulando.
LinkLeave a comment

[Oct. 31st, 2026|06:36 am]

pretzel
kādā saulainā oktobra sestdienā iekāpām autobusā un pabraucāmies līdz Ainažiem, kur mūs sagaidīja tētis.

I. iešķieba viņam vienu no savām gleznām. plikni, bet viņš žigli mūs visus nomierināja, ka tā neesot ne viņa sieva, ne kāda no bijušajām, ne es. sēdies, tev divi, Zane, bet skaistas ir tās sarkanās krelles, kas guļ viņai līdzās. atgādina purva dzērvenes. tētis nobolīja acis un nosmējās bārdā, kuras viņam nav, ka viņš padomāšot, kāds rāmis tur piestāvot.

A. bija uzvārījusi ķirbju biezzupu. "muskatriekstu vajag piebērt, tad būs garšīgi," viņa teica, bet es ievēroju, cik jauks ir niknums, ar kādu viņa svieda trauku dvieli pret galdu.

paskatījos, kā izskatās vieta, kur tētis dzīvos, kad beidzot sapratīs, ka pietiek tā sevi izdzīt darbos.

biju priecīga, ka tās vietas jūra man neko nepateica.
LinkLeave a comment

[Oct. 30th, 2026|12:12 pm]

pretzel
esmu pati sev pateikusi, ka tad, ja šajās dienās uzkritīs migla, pateikšu Tev to, ko K. reiz rakstīja. ka kopīga ir kopābūšana. es nekad tik skaisti neuzrakstītu. bet nu droši vien tikai tad es to varētu pateikt, ja uzkristu migla. tikai tad.
man nepatīk izvēlēties kaut ko vienu, tā nav mana stiprā puse, bet skaistākā no Tavām man šķiet Hokusai Lielā Kanagavas viļņa kastīte - tāda no jūras stikliņiem kopā salikta lieta - kā pasaka, kuru Tu pārstāsti ar saviem vārdiem un kurā man gribas iestūķēties pašai un aizsūtīties citur.
un varbūt tas ir novembra tuvuma dēļ, bet pēdējā laikā pavisam neiespējami liekas domāt par turpmāko.
redzu divas, trīs dienas uz priekšu, bet tas arī viss.
lai nu kā, dzīve ir skaista savā līkumotībā.
LinkLeave a comment

[Oct. 29th, 2026|02:51 pm]

pretzel
Žēl tomēr, ka galu galā neuzdāvināju Tev ne observatoriju, ne krāsu tūbiņas, ne visu šo 1. janvāra agrā rīta tukšās pilsētas pamestību. Tu izskatījies tik vīlies, kad ieliku Tev rokās vienu no saviem sarežģītākajiem nosapņojumiem: kuģa vietā stikla pudelē iestūķētu bruņurupuci, kas notur visu šīs pasaules smagumu.
- Ko man ar viņu tagad darīt?
- Nez, vari kaut kur nolikt un paskatīties uz viņu ik pa laikam vai vienkārši ļaut, lai putekļi izdara savu.
LinkLeave a comment

[Oct. 29th, 2026|07:58 am]

pretzel



sad eyes, messy hair -
there is still enough time
to go home
LinkLeave a comment

[Oct. 29th, 2026|05:42 am]

pretzel
vakar I. atsūtīja bildīti ar vienu no savām kastēm un palūdza, lai kaut ko par to uzrakstu. agri aizmigu, ziņu izlasīju tikai šorīt, tad nu šorīt tas bija pirmais, ko darīju - ja Zanei kaut ko tādu palūdz, tad ir uiui... tad tas ir kā vērsim sarkanu lupatu parādīt. nē, nu, labi jau labi. vispirms aplēju kafiju. bet tad gan uzreiz ķēros klāt.

"protams, var lasīt grāmatas. bet var lasīt arī čiekurus kabatās atpakaļceļā no jūras. varbūt arī Tu jau sen gribi pateikt kādam, kurš vienmēr ir līdzās, ka nav nekā tāda, kas būtu vēl īpašāks? tagadne vienmēr ir visīstākais brīdis. mēs ierosinām, lai šoreiz pasaki to citādi. uzraksti mīļu vēstuli, ieliec kastē un sūti tik prom kopā ar visu labo, ko šim cilvēkam novēli pats."

Underworld "Born Slippy" klausos, šo rakstot.

bet arī šo klausos, šo rakstot: https://www.youtube.com/watch?v=kQ0XT9m0wt4

gaidu, kad I. beidzot pamodīsies. droši vien viņam nederēs tāds teksts. viņam nekad nekas neder. mani tas kaitina. ko tad tu man jautā?! ;>

nu, tā.

viss kā vienmēr gaistošs, netverams.

we're fleeting geese in the October sky

(viena no manām mīļākajām atmiņām par šo rudeni - tāds mīļš sīkums, tāds tiripiripļampampam - kā brienu pāri pļavai bildēt kaut kādus putnus, kas tur apsēdušies kā atstarpes taustiņš starp palikšanu un aizlidošanu tādā milzīgā barā, bet nevaru tiem tuvoties, jo iestiegu slapjumā, tāpēc tur tobrīd ir tikai galvas-uz-atpakaļu-atliekšana un paskatīšanās uz debesīm, un pasmaidīšana - ak, tad tu tas esi... mūžīgais, vienmēr pār mums visiem nomodā esošais zilums)
LinkLeave a comment

[Oct. 29th, 2026|04:26 am]

pretzel
“He who binds to himself a joy
Does the winged life destroy;
But he who kisses the joy as it flies
Lives in eternity's sun rise”

- William Blake
LinkLeave a comment

[Oct. 28th, 2026|06:46 am]

pretzel
sapnī apgredzenoju Rietumu garastīti. ļoti mierīga bija, gribējās pajautāt, vai tad nemaz negrib aizlidot. ir tāds putniņš. visai neizteiksmīgs, ja kāds vispār gribēja uzzināt manu viedokli, bet vienalga bija skumji, ka tas tikai sapnis. forši, ka jau trešdiena. pusdienās cepšu ķirbi, ēdīšu ar fetas sieru, ko tučtuč pa virsu. saldajā būs banāns. joprojām tie paši 89kg, bet tas ir brīnums, jo esmu daudz ēdusi. vakar, šodien un rīt man 9 h darba diena, bet piektdien tikšu prom mazliet laicīgāk, jeeeej.
LinkLeave a comment

[Oct. 28th, 2026|04:05 am]

pretzel
...un it kā jau parasts trešdienas rīts, bet nekad nebiju domājusi, ka būšu pārsteigta par to, cik dažādas balsis var būt tādam zaķēnam - pirkstiņlellei

(atradās skapja dziļumos pārpalikumi no laikiem, kad strādāju bērnudārzā - tā tas saucas)
LinkLeave a comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]