Friends

I love the smell of freshly brewed coffee in the morning. And I love the sound of no one speaking to me while I drink it.

Mēs "it kā nejauši" satikāmies tramvajā atkal un atkal. Tā daudzas reizes. Viņai bija sarkani mati, mazi zelta auskariņi un
dzirkstošs skatiens. Man ir aizdomas, ka mana psihe viņu radīja pēc grāmatas "Frenija un Zūijs" (autors Selindžers) izlasīšanas, un viņa ir
līdzīga angļu filoloģijas studentei Frenijai, kas bija apsēsta ar reliģijas filozofiju.

Vēl pēdējās dienās bija tāds notikums, ka reddit man uzrakstīja jauniete, kas grib sākt mācīt vēsturi skolā un apsver
iestāties pedagoģijas studijās. Viņa ar mani sarakstījās par jautājumu: "Kāda jēga 4 gadus no savas jaunības tajās ieguldīt,
ja viņai jau ir prof/tehniskā izglītība un profesija saistībā ar loģistiku?" Taču viņa ir mācījusi to loģistiku trīs gadus pati jau skolā, citas profenes
jauniešiem, jo viņai ir 70h didaktikas kurss apgūts.

Pēc pāris stundām sarakstes
mēs nonācām pie apmēram šādas domas: "Ja ir talants, pārliecība par sevi klasvadībā, iekrājumi, tad var riskēt un iet studēt arī par skolotāju".

***

Man jāsaka, ka ir labi saprast, ka es māku runāt ar vidējā vecuma sievietēm. Pilnīgi svešām. Jo man ikdienā - garīgās attīstības centrā un galda tenisā -
sanāk sarunas ar dāmām, kam ir 50+, par dažādiem niekiem. Skolā/privātstundās man vienmēr ir bijis labs kontakts ar pamatskolas un vidusskolas meitenēm.

Taču ar 19 - 40 vecumposmu dzīvē, man šķiet, es runāju aizvien retāk un retāk. Tik daudz runājot ar dzīvokļa biedreni, kam ir 71, un sievu, kam būtu palikuši 44 šogad, es esmu to vidējo paaudzi daļēji aizmirsis. Viņas bieži vien tiešām runā ar anglicismiem, pat mana LU pasniedzēja, kam ir 26 gadi un kura māca LU programmēšanu.

Es gribu dzirdēt normālu, literāru valodu. Vienalga - literāru latviešu, lietuviešu, krievu, angļu, taču literāru valodu.
Lai cilvēks, kas ar mani sarunājas, būtu dzīvē izlasījis kaut vienu tūkstoti grāmatu, lai ir bāze. Tas ir tāds retums, man šķiet, tajā 19-40 paaudzē.

Varbūt dikti aizspriedumaini, taču man kā tulkotājam, filologam gribas, lai valodā ir tīrība. Ja tā ir, tas ļoti priecē. Ja tā nav, nu - manas gaidas uz to, ka tā būs, tāpat jau ir ārkārtīgi zemas. Tas vienkārši patīkami pārsteidz. Tas, ka mana sieva bija tulkotāja un pieradināja pie labas valodas mājās, šo noteikti ir ietekmējis.

Kā pedagogs varu teikt, ka jāsalīdzina sevi tikai ar sevi. Jā, progress kopš jūlija ir milzīgs. Es fiziski varu izturēt 2.5 - 3 stundu garus treniņus.
Mana sirds var to izturēt.

Galda tenisa treneris aizvien saka, ka manas rokas švitinās pa gaisu diezgan nekontrolēti. Ka man ir ļoti jāpiedomā, lai, kustinot labo roku, kreisā nekustētos līdzi.
Tā veidojas liekas kustības, kas iztērē lieki enerģiju. Samazinās efektivitāte un precizitāte.

Ar skeitbordu man bija līdzīgi. Es it kā no 14 gadu vecuma braucu ar dēli. Taču mans augstākais sasniegums ir viens, teju visvienkāršākais triks, ko es apmēram
16 gadu vecumā iemācījos. Tālāk mācīties man nebija kur. Nebija arī it kā talanta. Es varu nosaukt simtiem, ja ne tūkstošiem, faktu par skeitborda
vēsturi, slavenākajiem skeiteriem, mūsdienu skeitborda pro kompānijām utt., taču tas viss ir cerebrāli/intelektuāli. Es esmu daudz vairāk skeitborda fans,
nekā skeitbordists.

Lielo tenisu es spēlēju īslaicīgi 10 gadu vecumā, un, man šķiet, man pietrūka izturības toreiz. Taču reāli trūka naudas treniņu apmaksai, tāpēc tas
ātri beidzās.

Brīvā cīņa/karatē/kung-fu/bokss/balets -> Tajos visos es kādu laiku gāju, taču sacensībās vai paraugdemonstrējumos/izrādēs nepiedalījos. Zinu droši, ka ritma izjūta man
ir tuvu nullei, un baletmeistarei ar mani bija grūti.

Rīgas Valda Zālīša sākumskolā bija obligātās balles dejas. Man ļoti nepatika dejot pārī. Vienam jā, pārī nē. Es it kā protu valša kvadrātiņu, taču turēt rokas
otram cilvēkam - tas bija GRŪŪTI! Ar sievu centos dejot, taču viņai arī nepatika. Ar sievu mēs daudz spēlējām badmintonu. Taču nekad neesmu piedalījies sacensībās.

Visjēdzīgāk man ir padevusies un patikusi soļošana. Pat skriet man ir bijis par grūtu. Taču nosoļot diezgan labā tempā 10 km - to es esmu spējis. Atkal - profesionāli
neesmu trenējies. Ja būtu, varbūt arī tur atklātos dispraksijai līdzīgas lietas.

Šodien skatījos interviju ar ļoti slavenu matemātiķi, un viņa teica, ka matemātiķu vidū cilvēku, kam fizioloģiski nepatīk un nepadodas sports, ir daudz. Tas ir normāli
starp matemātiķiem. Taču viņai ir PhD, divas grāmatas - bestselleri un tenūrprofesūra, kamēr man ir 15 gadu pieredze privātstundu vadīšanā un nepabeigts bakalaurs.

Ja gribi būt ļoti tizls vienā jomā, jābūt ļoti veiklam citā. Tā kā man nāksies vien ļoti daudz rēķināt un kvalitatīvi mācīt citiem, lai varētu nopelnīt naudu īrei.