A thin grey line between black and white

Lasot dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens", sākumā pārņēma tāds smagums, it kā tiešām fiziski izjustu vecākās māsas depresiju un smacējošo gaisu mājās. No otras puses arī atvieglojumu, ka vairs nav jāmācās skolā un jāsakaras ar visādām skolēnu muļķībām un nejēdzīgām skolas tradīcijām. Negaidīju, ka būs tik empātiska attieksme pret māsu, likās, ka kāds no ģimenes to neizturēs un novērsīsies, jo pat lasītājam varētu uznākt bezcerības sajūta, ka varbūt tā nemaz nav depresija, ir diezgan ērti dzīvot, ja visi apkārt cenšas būt saprotoši un želo. Protams, kļūdaini, pat ja arī iejūtīgam cilvēkam var uznākt nogurums. Patika arī doma, ka jāsadarbojas visiem ģimenē, lai kaut kas mainītos. Pat ja arī nav garantijas, ka tas līdzēs.

"Kad bijām mazas, mēs ar Ruti visu laiku dīcām pēc suņa. Tētis negribēja dīvānā suņa spalvas, turklāt viņam bija kaut kāda alerģija pret kažokzvēriem, tāpēc suni tā arī nedabūjām. Bet dažkārt es domāju, vai suns būtu kaut ko mainījis. Esmu lasījusi, ka dzīvnieka mīlestība varot izārstēt jebko - bērnu trūkumu, depresiju, trauksmi. Tiešām dīvaini, ka cilvēka mīlestībai nav tā paša spēka."

Dažreiz iedomājos par to, kā jūtas terapeitiskie suņi? Vai viņu labbūtība ir mazāk svarīga?

Vēl iedomājos par meiteņu grupām, kas pastāv ilgstoši līdz mūsdienām. Kas ir tas, kas notur viņas kopā? Varbūt tas, ka lielākoties tajās dalībnieces ir māsas?

"Lasīšanai tev jāparedz laiks no rīta. Ir svarīgi, lai viņi lasīšanu saista ar brīvo laiku un atpūtu. Ļauj viņiem rītos atgulties uz sedziņas kopā ar savu rotaļu lācīti un izlasi kādu stāstu. Ļauj viņiem palēnām iesākt dienu ar stāstu."

- Vecmāmiņ, ko dara, ja notiek vissliktākais?
- Tad turpina dzīvot, tāpēc ka dzīve ir viss, kas mums ir.

Anna Ēringa "Bučas un apskāvieni no Pollijas Stormas"


Līdzīgu padomu deva arī vectēvs Agatei Annas Vaivares grāmatā "Otrais kocerts". Ja koncertā gadās kāda kļūme, jāturpina spēlēt, jo vissliktākais jau ir noticis.

"Torīt viņi bija strīdējušies par to, vai pasaule vēl eksistē, kad aizver acis."

Roberts Grants - Filozofu pagrīdes vienība

pēc profesionālas apmācības es iestājos dzīvē, un bija tieši tā, kā skolotājs teica. lielvārdes iela, trubu mudžeklis, viens remontējis pāri otram. aiz sienas skaista un nesaprotama balss dzied par apgaismotu salu un eksotisku mīlestību, bet šeit - zilaļģu smārds, sliktas anekdotes, lupatas; kliedz bērns, kliedz mamma dīvānā ar keponu. silikona putas, sekunžu pakšķoņa, trubu mudžeklis - dzīve.

Jautrs deus ex machina pravietojums

Hei, juhaidā!
Tas ir muļķis, kas grib mirt!
Vai nav jauki danci diet,
Kapu zvaniem pretī smiet?
Vai nav jauki vīnā nirt
Un piesist takti tā,
Un dziedāt: juhaidā!
Lai vētra šņāc un bangas krāc,
Hei, juhaidā!

Reds Bredberijs "Pieneņu vīns"

Taisot bērniem uzlīmes par rakstura stiprajām pusēm (pat ja reizēm citos apstākļos tā pati īpašība var kļūt par ēnas pusi), apstājos pie vārda drosme. Kur pazudusi mana spēja godīgi pateikt, ko es domāju, runāt par to, kas man svarīgs vai vismaz uzdot jautājumus, pat ja citus tas kaitina? Tas nu tā, vienmēr veselīgi padomāt, kādā pašplūsmā daudz kam esmu ļāvusi aiziet. Jo nav jau nemaz bijis tik svarīgi, lai pasaule kaut kā mani atalgotu vai pieņemtu. Bet kas tad radījis šo noslēgtību? Bailes no konfliktiem? Nesaprotami, jo galu galā pakļāvība ilgtermiņā rada vēl lielākas problēmas nekā brīvdomība.

"Kāpēc šis darbs ar sevi ir tik prasīgs? Jo vienmēr būs vieglāk ļauties bailēm, nevis iegūt pārliecību, vienmēr būs vieglāk pakļauties citu viedoklim, nevis atbrīvoties no tā, vienmēr būs vieglāk tiesāt, nevis saprast, vienmēr būs vieglāk ļauties lejupslīdei, nevis pacelt savu apziņu."

Lorans Gunels "Pamošanās"

"Cilvēku klātbūtne nav atceļama. Ja ir grūtības sarunāties ar otru būtni, var meklēt kādu grūtu darbu, ko darīt kopā. Taisīt kāpnes, to nevar vienatnē. Vai tulkot. Labi, ja kāds mūs uzlūko kā sarunas cienīgus."

Olga Tokarčuka

"Jums vairāk žēl dzīvnieku nekā cilvēku."
"Nav taisnība. Man ir žēl, kā vienu, tā otru. Tomēr neviens nešauj uz neaizsargātiem Cilvēkiem," es sacīju Pašvaldības Policijas ierēdnim tās pašas dienas vakarā. "Vismaz ne pašlaik," piebildu.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

"Esmu tevi redzējusi," sieviete saka. "Tu staigā apkārt. Runā ar tām bibliotēkas raganām."

Entonijs Dors - Putnu pilsēta mākoņos

"Pasaule nav dota tikai man, maniem draugiem, bet to rada un uztur daudz cilvēku, kuri ar savu viedokļu daudzveidību veido pasauli kā kopīgu telpu."

Sims Čelutka

"Katru dienu es atklāju arvien skaistākas lietas."
Klods Monē

Vakara īsviļņi: klejotāju un sapņotāju, jukušo un muldoņu teritorija.

"Man gribas parādīt klusās jūtas. Par tām es īsti nemāku vārdos izstāstīt. Gleznot nevis tās spilgtās emocijas, bet jūtu nianses. Tās nav uzbāzīgas, stāsts ne uzreiz atklājas un skatītājam ir jādomā, katram pašam jāatrod sava uzrunājošā nianse."

Anna Afanasjeva

"Negatīvais atnāk bez piepūles. Negatīvā informācija nez kāpēc vieglāk ieplūst mūsu dzīvē un apziņā. Man reiz pārmeta, ka es jūtos laimīga tāpēc, ka dzīvoju naivā, jaukā burbulī un neko ārpus tā nepamanu. Es pamanu gan. Labi saprotu, kas notiek pasaulē, apzinos visas briesmas, kas mūs apdraud. Nav tā, ka par to nedomāju un nezinu. Bet tā ir mana izvēle, cik daudz par to domāju un ko ar šo informāciju daru. Es daru tā: palasu vai noklausos ziņas un pieņemu informāciju kā faktu. Ja neko mainīt nevaru, ar to dienām nedzīvoju un negācijas nekultivēju. Izvēlos kultivēt kaut ko citu. Un noteikti mēģinu izvairīties no stereotipiem attieksmē pret cilvēkiem. Cenšos saprast, kāpēc cilvēks rīkojas tā vai citādi. Vai tā ir cilvēka daba, un, ja tā, tad - vai tas kaitē darba procesam. Ja nekaitē - viss kārtībā, cilvēki ir dažādi un viņus jāpieņem, nevar un nevajag pāraudzināt pieaugušu cilvēku. Var tikai izvēlēties - tu ar viņu kopā strādā un komunicē vai tomēr ne. Mana devīze - es strādāju ar cilvēka stiprajām pusēm, nevis vājajām."

Oksana Lentjušenkova