A thin grey line between black and white

Is war as old as gravity?
If I love peace do I have to love trees?
Are there animals that like peace and animals that like war?
Is peace quiet?
Is making war an instinct we inherited from our hunting or farming ancestors?
Were farmers the first warriors?
Do we love without thinking?
Do we do the right thing without thinking?
When children fight with their brothers and sisters are they learning how to make war?
How do we test the limit of our bodies without war?
Why do they compare war to a man and peace to a woman?
Peace is unpredictable.
Why is war so exciting?
War is the best game and the worst life.
Is peace the hardest work?
Is peace a time of tension?
What are the different kinds of victory, in a war, in a race?
Is despair a solution?
Why is it dangerous to say 'never forget'?

Rjuiči Sakamoto - Karš un miers

Neaizgāju uz jaunā Māxlas žurnāla atvēršanas pasākumu, pat ja tiku aicināta. Man šķiet, ka vienīgā izklaide ārpus mājas, uz ko pēdējā laikā varu saņemties, ir filma kinoteātrī vai kāda vēlā vakara izstāde, jo tur ne ar vienu nav jāsarunājas.

"Simona de Bovuāra prātoja par to, cik viegli mēs izlaižam no acīm to, ko patiešām gribam, un tā vietā izvēlamies to, ko šķietami vēlas apkārtējie. Viņa atskārta, ka mēs tik labi pārzinām citu viedokļus, ka aizmirstam kā nākas painteresēties, kas patīk mums pašiem. Viņasprāt, dzīves vissvarīgākais uzdevums ir noskaidrot savas personīgās vēlmes.

De Bovuārai patika iepirkties, taču mantas viņu neinteresēja tāpēc vien, ka tās bija dārgas vai smalkas. Patiesību sakot, viņu īpaši aizrāva lētās bodītes. Viesojoties un lasot lekcijas Ņujorkā, filozofei patika apmeklēt tā sauktos desmitcentu veikalus, kur katra prece maksā tikai 10 centus. De Bovuāra uzskatīja, ka mēs patiesībā gribam baudīt dzīvi, taču kļūdaini pieņemam, ka mūsu prieka ķīla ir tas, ko var nopirkt par naudu. Visbiežāk daudz svarīgāka ir sajūta, ka mums pietiek laika un brīvības darīt to, kas pašiem patīk."

Varbūt jāatgriežas pie vecā ieraduma reizi mēnesī nopirkt labu, kvalitatīvu krāsainu zīmuli, ja jau šodien tas man sagādāja tādu prieku? Beidzot varēju padarboties ar to, kas sagādā prieku, pēc tam dušā dziedāju. Un visi sapņi šovakar šķita dzīvi, krāsaini un piepildāmi. Var teikt, ka šī bija superlabā diena.

Pirms gulētiešanas izlasīju nelielo spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”. Apbrīnoju prasmi vienkārši rakstīt par sarežģīto cilvēkā, arī kaunu par depresiju un nevēlēšanos par to nevienam stāstīt. Patika, ka atlabšana grāmata beigās nav ātra un vienkārša, taču ar gribasspēku un līdzcilvēku atbalstu gaismas atgūšana ir iespējama, pat ja arī visu laiku nebūs priecīgi, gadīsies arī grūtās un skumjās dienas.

Dažus briesmoņus pat atpazinu savā dzīvē. Jo īpaši pirmo, kas nemitīgi apsūdz, ka visu daru slikti un nepareizi, līdz ar to nepatīku cilvēkiem. Arī otro, kas rada smagumu, miegainību un lielu nogurumu, kad neko negribas darīt, tikai glaudīt melnam kaķim līdzīgo briesmoņa mīksto spalvu. Par laimi, trešais, bezmiega briesmonis, pie manis pēdējā laikā viesojies ir reti. Līdzīgi ir ar ceturto, kas padara izklaidīgu un aizmāršīgu, līdz ar to daudz kas netiek izdarīts vai izdarīts ļoti lēnu. Arī piektais var iet ieskrieties, jo aicina palīst gultā zem segas un neiet ārā, jo kāda jēga vispār celties un kaut kur iet, ja tev nekas nesanāk un visiem krīti uz nerviem ar savu eksistenci? Un tad vēl raudulīgais, žēlumu izraisošais briesmonis, ar kuru kopā jāskumst un sevi jāžēlo. Nudien drūma un nomācoša kompānija.

( Ikvienam, kas diendienā cīnās ar saviem briesmoņiem. )

- Jūs esat traks.
- Jūs esat vienīgais, kas esat mani sapratis.

"A book a day keeps stupidity away".

"Retais zina, ka izdevēju Etcelu ar pilnām tiesībām var saukt par Verna līdzautoru. Tikai pateicoties šim izdevējam, mēs esam dabūjuši grāmatas, ko vēl tagad ir interesanti lasīt. Etcels bija ļoti stingrs. Viņš piespieda Vernu pārstrādāt sižetus, ievest jaunus varoņus un rādīja, kādā stilā ir jāraksta. Žils bez ierunām pakļāvās Etcelam it visā. Nonāca līdz tam, ka izdevējs nepieņēma no autora gatavu romānu "Parīze 20. gadsimtā", sakot, ka tas ir pārāk drūms. Verns nosolījās vairāk nerakstīt antiutopijas un paslēpa rokrakstu seifā. To atrada viņa mazmazdēls tikai 1989. gadā un romāns tika publicēts tikai 1994. gadā.

Pretstatā izplatītajam viedoklim, Verns nebija zinātnes progresa "saucējs". Īstenībā Verns pret zinātni izturējās bez īpaša entuziasma, izmantojot to tikai kā mākslinieciski-izklaidējošu līdzekli. Rakstnieks bija skeptiķis un tehnikas progresu redzēja visai tumšās krāsās. Taču Etcels loģiski sprieda, ka Vernu-optimistu pirks daudz labāk, tāpēc lika autoram piepildīt gandrīz visus darbus ar entuziasmu un sajūsmu par cilvēka saprāta neuzvaramo spēku.

Ar šo iejaukšanos izdevējs neapmierinājās. Etcels izņēma no Verna tekstiem antisemītiskas pasāžas. Arī mūsu zemei [protams, domāta, Krievija - t.p.] tik tikko netika no Verna. "20000 ljē pa jūras dzelmi" sākotnējā versijā kapteinis Nemo bija poļu aristokrāts, kas uzbūvējis superlaivu, lai atriebtos "nolādētajiem krievu okupantiem" (domāta apspiestā poļu sacelšanās 1863. - 1865.). Etcels, kas tirgoja grāmatas arī Krievijā, piespieda Vernu padarīt kapteini Nemo par "bomzi", bet romānā "Noslēpumu sala" viņš pārvērta viņu par Dakkaras princi - indiešu radžas dēlu, kas tur ļaunu prātu uz angļiem par sipaju asacelšanās apspiešanu."

https://www.lffb.lv/raksti/lasit-talak/laiku-apsteigusais-zils-verns

"What's the ugliest part of your body?
Some say your nose,
some say your toes,
but I think it's our mind."

Frank Zappa

Kad 2013. gada sākumā pirmo reizi skatījos izrādi "Āda", nobeigums šķita drūms un cinisks. Un savā ziņā šķita, ka tas tēls nedaudz joko un apzināti bārsta klišejas. Nesen noklausījos audiogrāmatu un sapratu, ka esmu dzīvojusi burbulī. Ļoti labi atspoguļo vienas sabiedrības daļas ilūzijas.


- Naudu vajag ieguldīt izskatā, lai pēc iespējas ilgāk būtu jauns?

- Un darītu ko?

(...)

Tātad viss laiks paiet tam, lai labi izskatītos. Kāda jēga?

Fragments: https://failiem.lv/u/kmbt2ymm

"Lasīšanas paradoksālais likums - atraut mūs no pasaules, lai atrastu tās jēgu."

Daniels Penaks "Kā romāns"

- Dāvā man lakatu savu,
jo esmu es ievainots, māsiņ...

- Saki man, kādu tu vēlies:
rožu vai olīvu krāsā?

- Man visviens, tik dāvā
tādu, kam četros stūros
sirds būtu izšūta tava.

Rafaels Alberti

no spāņu valodas atdzejojos Leons Briedis

"Es domāju, ka ir ļoti stingri jāiestājas pret tādām lietām. Ir labi, ka pašlaik amerikāņu kultūrā notiek šī attīrīšanās. Labi, ka tas beidzot notiek Holivudā. Domāju, ka tam būs turpinājums. Tas ir nepieciešams. Amerikā visur, arī koledžās, noticis daudz izvarošanas gadījumu, taču bagāti cilvēki noalgoja labus juristus un palika nesodīti. Lai gan visi to visu laiku zināja, vara un tās ļaunprātīgā izmantošana bija tik milzīga, ka pret to neko nevarēja izdarīt. To sekmēja ģēniju kults, slavenību romantizēšana. Amerikāņi taču ir apsēsti ar slavu. Upuri klusēja, jo, nostājoties pret ietekmīgām kultūras personībām, varēja sabojāt savu karjeru. Ja izvēlējies strādāt kino industrijā vai mūzikā, nācās rēķināties, ka šī būs daļa no tava darba…

Lai cik tas liktos dīvaini demokrātiskai zemei, arī sieviešu tiesības un afroamerikāņu tiesības ASV atzina ļoti vēlu. Piemēram, Jeila Universitātē sievietes sāka uzņemt tikai pēc 50. gadiem. Mūsu laikabiedre komponiste Kaija Sāriaho Ņujorkas Metropolitēna operas vēsturē ir pirmā sieviete kopš 1903. gada, kuras darbs tur nesen piedzīvojis iestudējumu. Ņujorkas filharmonijas orķestrim nākamajā sezonā ir nulle sieviešu skaņdarbu, nav arī diriģentu sieviešu. Pilnīgi pretējs piemērs: Losandželosas filharmonijas orķestrim šogad ir 55 jauni pasūtījumi, no kuru autoriem trīsdesmit ir sievietes vai melnādainie komponisti. Ārkārtīgi iespaidīgi. Starp citu, tur darbs pasūtīts arī Pēterim Vaskam un pavisam jauniem komponistiem no Jeila Universitātes. Tomēr ASV vēl joprojām 99 procenti mūzikas ir balto vīriešu rakstīta. Un par ko mēs mācāmies Eiropas mūzikas vēsturē? Par mūziku, ko radījuši eiropiešu vīrieši. Mēs Latvijā ar sieviešu pārstāvniecību mūzikā esam diezgan labā situācijā."

https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-komponistu-kristu-auznieku.-vienmer-mekleju-skaisto-14193391

Vispār man ļoti patika visa intervija.

"Embrionālās attīstības posmi - zivs-ķirzaka-putns-suns-pērtiķis-nēģeris-dzeltenais vīrs-indiānis-baltais vīrs."
Šo abdurdo hierarhiju vienmēr atcerēšos, kad man uzdos jautājumu - vai reizēm tev izdodas atbrīvoties no šabloniskas domāšanas? Un ja jā, tad kā?

"Pēdējais slepenais vārds ir burvju vārds. Tas tev palīdzēs atcerēties visus pārējos vārdus. Vispirms jāuzzīmē putna nagi, zem tiem jāuzvelk tāds kā mājas jumtiņš, zem jumta jāuzzīmē sirds un visbeidzot - divas rokas, kas sadevušās kopā.
"Es zinu!" iesaucās Mazais Tangs. "Tas ir vārds "mīlestība"".

Liza Bresnere "Sapnis katrai naktij"

kad notix tas kas nekad nenotix
kad piepildīsies tas kas nav paredzēts
kad atnāx tas kas nav gaidīts
kad neatnāx tas kas ir gaidīts
kad nepiepildīsies tas kas ir paredzēts
kad nenotix tas kas vienmēr notix

tad būs citi dzejolīši

1973

Juris Kunnoss

Tētis

- Dēliņ, tu esi kļuvis bīstams. Tavā klātbūtnē ir jādomā par katru teikumu, katru pateiktu vārdu, katru ģimenes stāstu. Tādēļ divi lūgumi. Pirmais.
- Jā?
- Ir vēl viens priekšmets, par kuru tu nedrīksti rakstīt.
- Jā?
- Un tu arī nedrīksti rakstīt, ka nedrīksti par to rakstīt. Ir lietas, kam jāpaliek ģimenē.
- OK.
- Apsoli.
- Jā. Zinu, kas tas par priekšmetu.
- Otrais lūgums. Es gribētu, lai tu beidzot liec mūsu ģimenei mieru. Laiks nodarboties ar kaut ko citu, labi?

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"