Hypocritic critic

Kad ir lielas skumjas lietuvieši atšķirībā no latviešiem, kas liek bēdu zem akmens, laikam rok bedri. Tik lielu, cik sāp. Un tad rok to ciet.

“Kur tu tagad esi, tēt? Vai tālu no manis? Te jau satumst un spīd mēness.”

“Nu jau esmu aizracies līdz Āfrikai. Redzu āfrikāņus. Viņi dejo aplī. Te spīd saule un ir ļoti karsts.”

“Tēti!” es iesaucos ļoti skaļi, lai viņš mani sadzirdētu. “Tātad tev sāp līdz pat Āfrikai?”

Klusumā saklausīju, kā viņš šņaukājas. Nodomāju: ja jau es dzirdu, kā viņš šņaukājas, tad tā Āfrika nav nemaz tik tālu.

“Tēt, tu saaukstējies?” šaubīdamās jautāju. “Āfrikā taču ir karsts.”

“Nesaaukstējos, tikai acī iebira gruzis.”

(..)

Tad mēs bedri aizrakām. Divatā.
Un es pajautāju:
“Vai tev palika vieglāk, tēt?”
“Palika,” viņš atbildēja.
Un apskāva mani. Mēģināju iztēloties, ka tur, kur man žņaudz sirdi, bija bedre, bet tagad tā ir aizbērta. Un arī man mazlietiņ, lai arī ne pavisam, kļuva vieglāk.

“Tēti, vai var būt tā, ka es vēl satikšu vectēvu un viņš man padziedās par Joneli un Mārīti?” jautāju tētim, tumsā mēģinot saskatīt vietu, kur bija bedre.
“Sapņos,” viņš atbildēja.
“Atmiņās.”
Un nošņaukājās. Droši vien atkal kaut kas iebira acī.
Pēc tam atgriezāmies mājās.
Mēs vēl daudzas vasaras braukājām uz laukiem. Taču vairs nekad nebija tā kā agrāk.
Visu laiku kaut kā pietrūka.