A thin grey line between black and white

"speak directly to me. we are in complete harmony, we are inseperable within time...but we have learned patience in 200 million years".

''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''

Dzīvošu tik ilgi, cik ilgi būs dzīva mana iekšējā dzīve. Kur ir mans īstais laiks? Laiks, kurā es varētu dzīvot un radīt rezonansi?

VARIANTU PARALĪZE — TENDENCE VISPĀR NEIZDARĪT IZVĒLI SITUĀCIJĀ, KAD TIEK PIEDĀVĀTAS NEIEROBEŽOTAS IZVĒLES IESPĒJAS.

Sen nav bijis neviens citāts manā cibā. Tīrot datoru, nenoturējos ielikt izvilkumu par latviešiem un hobitiem.

( Žanete Vēgnere hobitu zeme Latvju teksti. 2011, Nr.5 )

You are not allowed to belittle me for my beliefs
Because they do not fit with yours,
And you don’t hear the same tune

It’s different music that I dance to—
But I let you dance
In your own way,
I let you swing and sway and say
Whatever the hell you want

Making me feel foolish
Insecure
Outlandish
Because I hypothesize about a universe
Laws of attraction
And energy
And am fascinated by mediums
Yeah—the kind that talks to spirits

But I also believe in science,
Scream for social justice
And monotonous stuff like math
I also seek the facts
Double-check my sources
And question everything

I’m a devoted skeptic
But a recovering cynic

I am a dreamer
A realist
A thought provoker
A shameless idealist

And I love individual expression
And the vast amount of colours
That makes our complex world art

And you can’t turn your nose up at me
Because you prefer to live in black and white

No you cannot scoff at me
When you don’t understand,
Because you don’t want to appreciate
Differences—
When you’re swaying in place
And I’m dancing the spectrum

by Kimberly Kostashuk

Nekad nepabeigto zīmējumu darbnīca. Nebeidzams process.

"Ja mākslinieks realizē savu ideju un darina to redzamā formā, tad šajā procesā ir svarīgi visi soļi. Pati ideja, pat ja tā nav realizēta vizuālā formā, ir tikpat lielā mērā mākslas darbs kā jebkurš pabeigts darinājums. Visas starpstadijas - kricelējumi, skices, zīmējumi, neveiksmīgi darbi, modeļi, studijas, domas, sarunas - ir būtiski. Tie dažkārt ir interesantāki nekā pats galaprodukts, jo parāda mākslinieka domāšanas procesu."

Sols Levits "Paragrāfi par konceptuālo mākslu"

There are shootings and street riots such as those in Chicago.
There are bombings in wartime.
There is increasing juvenile delinquency in the new neighbourhoods of cities.
There is the rowdyism of drunks.
There is the escapism of leather jackets and hippies.
There is the escape to one’s annual holiday and the bitter homecoming.
There is the escape to the cinema, television, books.
There is the escape to art, music.
There is the escape to the world of dreams, alcohol and drugs.
There is the escape to death.

Whose fault is this?

In any case: those who flee, rebel or commit suicide are well off. But those who do not have these escape options lose their soul, their humanity, their most sacred asset and everything else besides.



F. Hundertwasser

Speech in Concordia Hall, Vienna, 9 February 1968 (held in German)

there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I'm too tough for him,
I say, stay in there, I'm not going
to let anybody see
you.
there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I pour whiskey on him and inhale
cigarette smoke
and the whores and the bartenders
and the grocery clerks
never know that
he's
in there.

there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I'm too tough for him,
I say,
stay down, do you want to mess
me up?
you want to screw up the
works?
you want to blow my book sales in
Europe?
there's a bluebird in my heart that
wants to get out
but I'm too clever, I only let him out
at night sometimes
when everybody's asleep.
I say, I know that you're there,
so don't be
sad.
then I put him back,
but he's singing a little
in there, I haven't quite let him
die
and we sleep together like
that
with our
secret pact
and it's nice enough to
make a man
weep, but I don't
weep, do
you?

Charles Bukowski

Un es saku – treniņš,
un es saku – kā tikt tālāk,
un es saku – sacentīsimies par to,
kurš vairāk īsts,
un es saņemos, es vingroju, es cenšos,
bet aiz loga smagi, balti līst.

Inga Gaile

https://www.ted.com/talks/chimamanda_adichie_the_danger_of_a_single_story

Atgādinājums arī man pašai, cik daudz iepriekšpieņēmumu ir manā galvā. Pasaule ir tik plaša un daudzšķautnaiņa, tik daudz kas, ko es vēl nezinu, ļoti interesanti, par to uzzināt, redzēt vairāk. Un žēl, ka es nekad neredzēšu un neuzzināšu visu, daudz kas skaists paliks ārpus mana redzesloka.

Ir baigie sūdi. Telefona zvans mammai. Saruna nevedas.

- Mammu, vai tu mani vairs nemīli?
- Beidz manipulēt!

Pī Džī Hārvija man šķiet nedaudz par vīrišķīgu.

Hmm...

"Skola gatavojās telpas remontēt un pārvērst par psihologa un atpūtas istabu bērniem. Pagaidām tur notika parastas mācību stundas. Skicēs Virdžīnija Vulfa satiekas ar manu vecmāmiņu Annu Rozentāli (deviņu bērnu māti) – seja pavērsta pret seju, un viņu vaibstus veido Virdžīnijas teksti. Projekta vadītāji bija ļoti apmierināti ar ideju, bet skola skices noraidīja. Kā arguments tika minēts fakts, ka bijušajā kapelā nebūtu īsti korekti attēlot sievietes portretu – „jūs taču saprotat, Dievs ir vīrietis”.

Rasa Jansone  - izbrīna reibonis

Labi uzrakstīts http://www.satori.lv/raksts/11441/Santa_Remere/Kalpot_lietam

"Ģimenē valdīja pastāvīgu nesaskaņu gaisotne. Mālers atcerējās reizi, kad, nespēdams paciest vecāku strīdu, bija izskrējis ārā no mājas un uz ielas bija dzirdējis leijerkasti spēlējam "Ak, tu, mīļais Augustiņ!" šo epizodi viņš 1910. gadā izstāstīja Zigmundam Freidam četru stundu ilgā pastaigā - psihoanalīzes seansā. Vēlāk Freids pierakstīja: "Pēc paša Mālera domām kopš tā brīža viņa apziņā uz visiem laikiem bija fiksējies augstas traģēdijas un vieglas izklaides kopsakars.""