Gandrīz par mani
Posted on 2017.01.26 at 02:59
Sen nav bijis neviens citāts manā cibā. Tīrot datoru, nenoturējos ielikt izvilkumu par latviešiem un hobitiem.
"Tolkīna hobiti ir maza auguma cilvēkveidīgas būtnes ar nelielu noslieci uz tuklumu un platām pēdām, kuru virsdaļu sedz biezs apmatojums. Pēc rakstura hobiti ir izteikti miermīlīgi un vienkārši ļaudis. Viņi dzīvo Šīrā, kas ir Anglijas vai Ulmaņlaiku Latvijas lauku ideāls ar brīnumzaļiem laukiem, sirmiem mežiem, plaukstošiem piemājas dārziņiem un vietējo krodziņu, kur vakaros iedzert alu. Arogntais francūzis nepalaiž garām nevienu izdevību pamanīt un uzsvērt latviešu hobitismu. Latvijas mazpilsētu ēstuvēs ir piecu veidu karbonādes un trīs veidu kartupeļi (hobitiem patīk vienkāršs ēdiens – kartupeļi, gaļa, maize, tēja, alus), tātad - pidāvājums ir liels, bet visa pamatā ir tās pašas izejvielas. Vairāk par visu hobitiem patīk ēst, ja iespējams – sešas maltītes dienā. Vasarās nav nekā svarīgāka par tikšanu ārā no pilsētas pie dabas, pastaigām mežā, peldēm atklātās ūdenstiplnēs, jo baseinos ūdens ir „nedzīvs”, un puķu stādīšanu (hobiti mīl dārza darbus, viņi mīl visu dzīvo, kas aug). Attiecīgajā sezonā visi šie dabas prieki tiek plaši aprakstīti sieviešu un vīriešu žurnālos. Piemēram, Klubā – žurnālā urbāniem vīriešiem - , kur pēc meiteņu kailfoto atvērumiem turpinājumā var lasīt rakstus par zāles pļāvējiem, krūmu savaldītājiem un lapu pūtējiem, bet tālāk par medībām, makšķerēšanu, alus škirnēm un visbeidzot par zivju zupas agatavošanu ezera krastā. „Īsts hobitu žurnāls,” nosaka mūsu draugs. Īpašas attiecības latviešiem esot ar mežiem un kokiem. Mēs gribot tikt arvien dziļāk mežos, arvien dziļāk laukos, kur „vairāk odu, ērču un dunduru” un būtībā nav ko darīt. Kāpēc katrā trešajā Latvijas ciemā ir norādes uz simtgadīgu liepu vai ozolu? Ar ko šie koki ir tik ievērojami, lai aizņemtu vietu tūrisma ceļvedī? Briselē sastapta nekustamo īpašumu māklere stāsta, ka latvieši, meklējot mājvietu, vienmēr pieprasa, lai aiz loga augtu vismaz viens koks. Latvieši ātri aizsvilstas par ziņām, kas saistītas ar dzīvnieku un augu pasauli.
Hobitiem nav raksturīga varaskāre. Ir sirdskaidri un naivi. Sabiedrību veido brīvi un vienlīdzīgi pilsoņi, kuri nealkst, lai kāds pār viņiem valdītu. Šīras valdnieks tika ievēlēts reizi septiņos gados. Viņa galvenais uzdevums bija vadīt dzīres,bet varaskāre tika uzskatīta par netikumu. Sabiedrības virsvērtība ir „mierīga, vienkārša dzīve” tuvu dabai, un tajā slēpjas kas īpašs – spēja priecāties par mirkli un māka ieraudzīt lielo mazajā".
"Tolkīna hobiti ir maza auguma cilvēkveidīgas būtnes ar nelielu noslieci uz tuklumu un platām pēdām, kuru virsdaļu sedz biezs apmatojums. Pēc rakstura hobiti ir izteikti miermīlīgi un vienkārši ļaudis. Viņi dzīvo Šīrā, kas ir Anglijas vai Ulmaņlaiku Latvijas lauku ideāls ar brīnumzaļiem laukiem, sirmiem mežiem, plaukstošiem piemājas dārziņiem un vietējo krodziņu, kur vakaros iedzert alu. Arogntais francūzis nepalaiž garām nevienu izdevību pamanīt un uzsvērt latviešu hobitismu. Latvijas mazpilsētu ēstuvēs ir piecu veidu karbonādes un trīs veidu kartupeļi (hobitiem patīk vienkāršs ēdiens – kartupeļi, gaļa, maize, tēja, alus), tātad - pidāvājums ir liels, bet visa pamatā ir tās pašas izejvielas. Vairāk par visu hobitiem patīk ēst, ja iespējams – sešas maltītes dienā. Vasarās nav nekā svarīgāka par tikšanu ārā no pilsētas pie dabas, pastaigām mežā, peldēm atklātās ūdenstiplnēs, jo baseinos ūdens ir „nedzīvs”, un puķu stādīšanu (hobiti mīl dārza darbus, viņi mīl visu dzīvo, kas aug). Attiecīgajā sezonā visi šie dabas prieki tiek plaši aprakstīti sieviešu un vīriešu žurnālos. Piemēram, Klubā – žurnālā urbāniem vīriešiem - , kur pēc meiteņu kailfoto atvērumiem turpinājumā var lasīt rakstus par zāles pļāvējiem, krūmu savaldītājiem un lapu pūtējiem, bet tālāk par medībām, makšķerēšanu, alus škirnēm un visbeidzot par zivju zupas agatavošanu ezera krastā. „Īsts hobitu žurnāls,” nosaka mūsu draugs. Īpašas attiecības latviešiem esot ar mežiem un kokiem. Mēs gribot tikt arvien dziļāk mežos, arvien dziļāk laukos, kur „vairāk odu, ērču un dunduru” un būtībā nav ko darīt. Kāpēc katrā trešajā Latvijas ciemā ir norādes uz simtgadīgu liepu vai ozolu? Ar ko šie koki ir tik ievērojami, lai aizņemtu vietu tūrisma ceļvedī? Briselē sastapta nekustamo īpašumu māklere stāsta, ka latvieši, meklējot mājvietu, vienmēr pieprasa, lai aiz loga augtu vismaz viens koks. Latvieši ātri aizsvilstas par ziņām, kas saistītas ar dzīvnieku un augu pasauli.
Hobitiem nav raksturīga varaskāre. Ir sirdskaidri un naivi. Sabiedrību veido brīvi un vienlīdzīgi pilsoņi, kuri nealkst, lai kāds pār viņiem valdītu. Šīras valdnieks tika ievēlēts reizi septiņos gados. Viņa galvenais uzdevums bija vadīt dzīres,bet varaskāre tika uzskatīta par netikumu. Sabiedrības virsvērtība ir „mierīga, vienkārša dzīve” tuvu dabai, un tajā slēpjas kas īpašs – spēja priecāties par mirkli un māka ieraudzīt lielo mazajā".