![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
"Drīz vien es sagrāvu tēva cerības un sapņus. Mana problēma tika atklāta jau pirmajos manas dzīves mēnešos. Šķita, ka tāds esmu piedzimis, neviens nesaprata, no kurienes nāk un kā ir izcēlies šis nezināmais spēks, kas pārņēma mani jau kopš dzimšanas, kas padarīja mani par gūstekni paša ķermenī. Kad sāku runāt, apgūt valodu, mana balss spontāni pieņēma sievišķīgu skanējumu. Tā bija spalgāka nekā citiem zēniem. Ikreiz, kad runāju, manas rokas nesakarīgi kustējās visos virzienos, izvijās, vicinājās pa gaisu.
Vecāki to sauca par izrādīšanos, viņi sacīja Beidz izrādīties. Viņi vaicāja viens otram Kāpēc Edijs uzvedas kā tāds mīkstais? Viņi man pavēlēja Nomierinies, vai tu vari izbeigt savus primadonnas gājienus? Viņi domāja, ka esmu izvēlējies būt sievišķīgs, it kā es īpaši piestrādātu, lai viņiem būtu nepatīkams.
Taču arī man pašam nebija ne jausmas, kāpēc tāds esmu. Šīs manieres mani vadīja, es biju tām pakļauts, es neizvēlējos šo spalgo balsi. Es nebiju izvēlējies ne savu gaitu - izteiktu, pārlieku izteiktu gurnu šūpošanu pa labi, pa kreisi, kad pārvietojos -, ne arī spiedzīgos trokšņus, kas nāca laukā no ķermeņa, es tos neizspiedu, tie burtiski izlauzās man no rīkles, kad biju parsteigts, aizgrābts vai pārbijies."
Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"