Novembris 2024   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30

Viss būs labi

Posted by [info]kochka on 2023.08.08 at 00:37

Pirms gulētiešanas izlasīju nelielo spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”. Apbrīnoju prasmi vienkārši rakstīt par sarežģīto cilvēkā, arī kaunu par depresiju un nevēlēšanos par to nevienam stāstīt. Patika, ka atlabšana grāmata beigās nav ātra un vienkārša, taču ar gribasspēku un līdzcilvēku atbalstu gaismas atgūšana ir iespējama, pat ja arī visu laiku nebūs priecīgi, gadīsies arī grūtās un skumjās dienas.

Dažus briesmoņus pat atpazinu savā dzīvē. Jo īpaši pirmo, kas nemitīgi apsūdz, ka visu daru slikti un nepareizi, līdz ar to nepatīku cilvēkiem. Arī otro, kas rada smagumu, miegainību un lielu nogurumu, kad neko negribas darīt, tikai glaudīt melnam kaķim līdzīgo briesmoņa mīksto spalvu. Par laimi, trešais, bezmiega briesmonis, pie manis pēdējā laikā viesojies ir reti. Līdzīgi ir ar ceturto, kas padara izklaidīgu un aizmāršīgu, līdz ar to daudz kas netiek izdarīts vai izdarīts ļoti lēnu. Arī piektais var iet ieskrieties, jo aicina palīst gultā zem segas un neiet ārā, jo kāda jēga vispār celties un kaut kur iet, ja tev nekas nesanāk un visiem krīti uz nerviem ar savu eksistenci? Un tad vēl raudulīgais, žēlumu izraisošais briesmonis, ar kuru kopā jāskumst un sevi jāžēlo. Nudien drūma un nomācoša kompānija.

"Pirmoreiz, kad Alma palika tumsā – pilnīgā tumsā - , viņa nesaprata, kur pēkšņi palikusi gaisma. (..) Parasti taču vienmēr kaut kur ir gaisma, kaut mazdrusciņ: neizslēgta lampa, atspīdums durvju spraugā, mēness vai zvaigžņu mirdzums žalūziju šķirbās, kādas elektroierīces zaigojošā acs...

Kaut kas ir vienmēr.
Bet tonakt nebija nekā.
Tikai tumsa.
Liela
un absolūta tumsa.

Alma nebija radusi pie tumsas. Vairums cilvēku pašu Almu uzskatīja par gaismu. Turklāt nevis trīsuļojošu lampiņu kā ierīcēm vai vāru atspīdumu no durvju spraugas. Alma līdzinājās spožai un siltai saules gaismai. Alma bija gaisma, kuras pietrūkst mākoņainās dienās, tā gaisma, kura iepriecina, pavasarī kutinot seju.

Tāpēc tai naktī, kad meitene palika tumsā, viņa nesaprata, kāpēc neizdodas panākt, lai tumsa nebūtu tik visaptveroša, kāpēc no rokām, no mutes, no matiem, no kāju pirkstu galiņiem, no kaut kurienes neatmirdz it kā viņā esošā gaisma un kaut mazdrusciņ neizkliedē melnumu.

Tāds cilvēks kā Alma, km piemīt gaismas spēks, nevar palikt pilnīgā tumsā.

Tomēr tonakt, lai kā Alma pūlējās, gaismu radīt nesanāca.

Un tad viņa iepazinās ar pirmo briesmoni.

(..)

- Rimsties, lūdzu, lai kas tu tāds būtu! Tu mani padari nervozu.

- Skaidrs, ka es tevi padaru nervozu! Tas ir viss, ko es māku – padarīt cilvēkus nervozus. Nav jau lāgā, bet nav arī nekāds brīnums. Es nekad nedaru neko labu. Bet, ja esmu šeit, tad tikai tāpēc, ka tu jau pirms tam biji nervoza. Kāpēc tu nervozēji?

Alma apdomājās. Atbilde bija skaidra. Viņa jutās nervoza, jo bija palikusi tumsā, kur neiespīdēja neviens gaismas stariņš. Lai arī spuldzīte istabā bija ieslēgta, ar to nepietika.

- Tāpēc, ka atrodos tumsā.

- Ai, pasaulīt! Pavisam tumšā tumsā?

- Pilnīgā tumsā.

- Cik nelāgi! Man nepatīk atrasties tumsā.

- Tev arī?

- Nevienam nepatīk būt tumsā! Atrasties tumsā ir šausmīgi! Ja esi tumsā, var notikt visādas briesmu lietas. Ja esi tumsā, vari, piemēram, no paša rīta nokavēt svarīgu tikšanos.

- Muļķības! Tam ir domāti modinātājpulksteņi. Tas nu gan nav nekāds briesmīgs atgadījums, kas varētu notikt tumsas dēļ.

- Redz, kā, gudriniece? Bet ko tad, ja modinātājs sabojājas? Vai tev ir vairāki?

Alma brīdi prātoja. Pulkstenis tiešām bija tikai viens.

- Mamma neļautu man aizgulēties.

- Vai viņai ir vairāki modinātājpulksteņi?

Alma cieta klusu. Viņa nemaz nezināja atbildi. Droši vien mammai nebija vairāku pulksteņu. Redzot meitenes šaubas, briesmoņa sejā pavīdēja smīns.

- Ja tu kaut kur ieradīsies ar kavēšanos, gaidītājs var pamatīgi noskaisties! - šausmonis turpināja.

- Var palūgt piedošanu, tev noteikti piedos.

- Redz kā, gudriniece? - briesmonis atkārtoja. - Vai tev bieži nākas lūgt piedošanu?

Alma atkal sāka prātot.

- Ir gadījies.

- Ja bieži jālūdz piedošana, tas nozīmē, ka tu rīkojies slikti. Lūdzies, cik gribi, nevienam nepatīk cilvēki, kas visu dara slikti! Liec aiz auss: ja būsi tumsā, tad vari ierasties par vēlu, jo būs sabojājies modinātājpulkstenis. Un tad tev būs jālūdz piedošana, bet varbūt tev negribēs piedot, jo cilvēkiem apnīk tie, kas visu dara slikti. Kavēties ir slikti. Vai tas ir vienīgais, ko tu dari slikti?

Alma sāka nemierīgi mīņāties no vienas kājas uz otru, vienā ritmā ar briesmoņa nagu skrapšķiem uz grīdas.

- Ja tevi māc šaubas, tas tāpēc, ka nav vis vienīgais. Kāds noteikti uz tevi jau dusmojas. Man tā gadās vienā laidā! Tāpēc arī nervozēju. Noteikti šai pašā brīdī kāds par mani slikti domā.

- Man nešķiet, ka par mani slikti domātu.

- Vai tiešām?

Briesmonis izskatījās skeptisks, un tā neticības dēļ Alma sāka apšaubīt savu atbildi. Varbūt arī kāds domā slikti. Reizēm. Varbūt ir cilvēki, kuri par Almu domā kaut ko šausmīgu. Varbūt viņa ir izdarījusi kaut ko sliktu.

Varbūt.

Tā nu meitene neatbildēja, jo zināja, ka melot ir slikti. Viņa negribēja darīt sliktu. Ja nedarīs neko sliktu, nebūs jālūdz piedošana, un nevarēs nevienam apnikt ar mūžīgu atvainošanos.

Briesmonim bija taisnība. Nemitīga atvainošanās citus noteikti ļoti kaitina. Skaidrs, ka viņa kādam nepatiks, ja visu laiku lūgs piedošanu.

Skaidrs, ka arī šobrīd kāds par viņu slikti domā.

Pēkšņi Alma pilnībā saprata briesmoni, jo sajutās gluži kā viņš. Pat elpa mazliet līdzinājās radījuma elpošanai – arī Alma smagi elsoja, lai gan nemaz nebija skrējusi.

(..)

- Bet jūs taču nedarīsiet man pāri, vai ne?

Briesmoņa acis šķita ieplešamies vēl platākas.

- Mēs nedarām pāri! Mēs tikai atrodamies šepat. Patiesībā esam te, lai tevi pasargātu.

- Lai mani pasargātu? No kā?

- No pasaules.

- Vai pasaule man darīs pāri?

- Pasaule vienmēr dara pāri. Taču mēs tevi laikus brīdināsim, iemācīsim saprast un sevi aizstāvēt. Vai es jau neizstāstīju, kas varētu notikt, ja tu paliktu tumsā un sabojātos modinātājpulkstenis, ja tu ierastos ar kavēšanos un bieži lūgtu piedošanu? Nu re, tāpat es tevi brīdinu: netici pasaulei. Uzticies mums un klausi: mēs, briesmoņi, lieliski zinām, kā viss ir iekārtots.


Vispirms to pateica māte:
"Tu izturies dīvaini."

Pēc tam draudzenes:
"Tu izturies dīvaini."

Vēlāk skolotāji:
"Tu izturies dīvaini."

Alma liedzās. Viņa tikai reizēm jutās sagurusi. Citkārt nedaudz nervozēja. Slikti gulēja. Bet viņa sprieda, ka tas pāries. Turklāt, ja arī meitene izturējās dīvaini, tad tāpēc, ka redzēja briesmoņus. Bet viņa cerēja, ka tie ar laiku pazudīs. Par tiem nedrīkstēja ne ar vienu runāt. Cilvēki, kas redz briesmoņus neizturas dīvaini, tie ir dīvaini. 

Alma negribēja būt dīvaina.

Tāpēc viņa sāka melot. Klasē izlikās, ka uzmanīgi klausās, lai gan skolotāju balsis uzdzina miegu. Izlikās, ka nemāk izpildīt mājasdarbus, lai gan patiesībā katram uzdevumam vienkārši vajadzēja veselu mūžību, jo pa istabu skraidīja Pirmais un klēpī gulēja Otrais. Bija ļoti jāpiepūlas, lai no rīta izkāptu no gultas, jo Trešais ar lielajām, apaļajām un spožajām acīm neļāva aizmigt līdz pat rītausmai. Alma iemācījās smaidīt pat negribot. Noglabāt sirds dziļumos to, ko nevarēja nevienam stāstīt, jo tas bija viņas un briesmoņu (kas jau paši par sevi bija noslēpums) kopējais noslēpums. Nezinot, kā no jauna iegūt gaismu, Alma pasāka valkāt dzimšanas dienā dāvinātu atstarojošu jaku, kas laistījās visās varavīksnes krāsās, lai neviens neievērotu, ka viņa ir pazaudējusi savu gaismu."



Reply to this entry:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..