Kāpnes
no rudens aizmūžības
uz kāpnēm
ar rudens bērniem
(viens kopsaucējnervs)
es spēlēju kārtis bez kārtīm
man septembra kungs
un oktobra dāma
un novembris - septītnieks draugs
dvēsele devalvē sapni par spēli
mirušo naktsvijoli
zirneklis ieauž zvaigznē
viss netveramais ir ceļā
uz rudens bezgalību.

NAIDS

Mīlestība mani uzšūpoja augstu
un tad kā sniega piku
no kalna laida.
Es ripoju arvien ātrāk un ātrāk
aiz naida.

Es varētu nobruģēt visu Jelgavas centru,
noglāstīt galvu ik bērnam,
kas mazliet sirsnības gaida,
sešas melnas govis izslaukt ik rītu
aiz naida.

Tagad vēlams būt ļoti klusam.
Nedrīkst prātā turēt ne domu,
pār lūpām nedrīkst pārlaist ne vaida.
Vēlams smaidīt un nejauši satiktus paziņas skūpstīt
aiz naida.

Naida tabletes riju,
naida pilienus dzeru
un gūžā man injicē naidu.
Bet mīlestībai ir savi plāni,
naida upē tā mētā mani kā skaidu.

Jo vairāk manī sasūcas naida,
jo vairāk mīlestības no manis tek.
Es riju naidu kā slieka zemi,
mīlestībā peldos,
naids manī deg.

*

Vai krūmi čamdījās gar jūsu ķermeņiem
Un vai te jūs baidījāties krist
Un tagad pavisam detalizēti –
Cik jūs bijāt
Divi
Kas skūpstījāt zemi kad tā ļāvās

biedrs Sniegs vienā kreklā un džinsos
biedrs Sniegs basām kājām un dzeltenās saulesbrillēs
ieradies mūsu zemē lecot no mākoņa uz mākoni

iededzis un sirms uzvarēts un atgriezies – padarījis mūs laimīgus un lēnus

biedrs Sniegs čīkstošās kamanās pa visiem ceļiem – mājup un prom
lejā no balkona pie sarkanās gaismas
ar klaunu pietvīkušiem deguniem un atvērtās aploksnēs

kad viņš izgaist mēs turpinām grimt savos dīvānos

kā gan viņu atgūt kā uzrunāt vai piedāvāt kaut ko siltu?
te pēkšņi kāds čukst: vienā kreklā tu skriesi man blakus

biedrs Sniegs mums uz pleciem kā bērns
biedrs Sniegs jokodamies līku muguru gar katedrāli
krizdams no Francijas līdz Lapzemei – atceldams reisus

kad neviens vēl nav uzdrošinājies: atvainojiet – godātais – mesjē
kad neviens vēl nav iesācis pateicības vēstuli
biedrs Sniegs – jo viņš stāv aiz loga kad malkojam karstvīnu
klātesošs mūsu svētīgā nogurumā skaistā jaunā cepurē un cimdos

kamēr drēbes žūst mēs paliekam viens pie otra

tad skrienam tam blakus
līdz tas atkal kļūst pelēks līdz tas atkal kļūst lietus

Rekviēms
vēdlodziņš beidzot atvērâs un tu varēji brīvi tecēt
tās nebija ārzemes
bet gan janvāris uz Aristīda Briāna ielas
sīka nerunīga sala uz kuru ved trolejbuss un vēji
tu redzēji vecus netīrus zābakus
rokas pulksteni kas rādīja turpat pusnakti
koku zaros nodzisa gaisma un tev sametās bail
tu dzīvoji sekundes piecas
tu dzīvoji lîdz tevi notrauca sniegs