publikas klepus starp koncerta daļām

mīlu dzīvi
gribu rīt no rīta pamosties agri un viegli pat tad, ja būs lietains
smēķēt uz sestā stāva palodzes ir bīstami, ja noreibst pat no pusītes
spēlēt vijoli naktī vajag klusiņām un maigām, jo blakus dzīvoklī beidzot no vēdera izrāpies maziņais pa laikam raud
cilvēki apkārt tādi, ar kuriem tikai asprātībās un vārdu spēlēs komunicēt gribu
rīt nosūtīšu pastkartīti savai erasmus korejiešu mīlestība
izprintēšu notis ierakstam un pamācīšos uz mīnusiņiem
izdomāšu lielisku uzrakstu un bildi dzimšanasdienas kreklam vienam no labākajiem kolēģiem
turpināšu spēlēt 10% speci un pārējo procentos neizsakāmu
atbildēšu uz jautājumiem par to, kādēļ debesis ir zilas un kā sauc bizbizmārītes vīru
paspēlēšu koncertā
nebaidīšos džemā
būšu pievilcīga, dzirkstoša un dēkpilna
dienas laikā noguršu daudzkārt un par vienu kārtu vairāk atgūšu "otro" elpu
turpināšu mīlēt dzīvi
tam man drosmi šoreiz nevajag
let it be
nestāvēt ceļā, tam kas grib notikt
būs salds sapnis
http://www.youtube.com/watch?v=r8OipmKFDeM
http://www.youtube.com/watch?v=GjdHHMALtto&feature=related

jo ilgāk es dzīvoju, jo ilgāk dzīvojuši cilvēki, kurus satieku.
tik grūti nenobīties no tā apjoma, kas ir viņos un ko es nevaru zināt, un ko es nevaru atklāt, un kas iespējams nekad man nebūs skaidrs.
sākt iepazīt cilvēku. tas ir kā sākt mācīties ko lielu un nozīmīgu. kaut ko, ko ļoti, ļoti gribas iemācīties, bet nevar pieķerties, jo apzinies, cik ļoti daudz ir jāiemācās, apzinies, ka visu neiemācīsies, nesaproti, ar ko lai sāk.
bet mācībās iesaka sākt ar mazumiņu. pa piecām minūtēm. kad vārās ūdens tējai. bet tās piecas minūtes veltīt tikai tam. iet dziļumā un tikai pēc tam plašumā.

vai mīlestībai ir vajadzīga drosme

visticamāk brīdis, kad uzdod tādu jautājumu, jau nozīmē, ka nav pamata bažām par mīlestības klātbūtni. un visticamāk, ka nav nekā tāda kā "sākt iepazīt cilvēku". un salīdzinājums ar mācībām arī visnotaļ bezjēdzīgs tādēļ.
bet drosme ir vajadzīga. dzīvei. mīlestībai. dzīves mīlestībai. drosme noticēt. drosme paļauties. drosme uzdrošināties. drosme pieņemt. un drosme atlaist.

bieži nobīstos. vai nekļūdos. vai neesmu pārdroša. vai nebūs ļoti sāpīgi.
bet lielākajā tiesā šādu brīžu situācijā tūdaļ atrodas kaut kas labs, par ko varu būt pateicīga jau šobrīd, jo tas JAU ir noticis.
un lielā tiesā gadījumu tas ir arī kaut kas tāds, kas atsvērtu pat sāpes nākotnē.
sāpes, kuras visticamāk nepienāks vai kuras es tā pa īstam "neizbaudīšu", jo tas, par ko esmu pateicīga, šķiet, ir kaut kas lielāks, spēcīgāks un ilgstošāks par iespējamajām nākotnes mokām.
http://www.youtube.com/watch?v=duvg2yUmnaM

ĶĪNIEŠI! ^_^

dzīve manī ir pazaudējusi jebkādu realitātes sajūtu

citādi Ziemassvētki. esmu mājās, bet vecāki šorīt aizlidoja pie māsas. kopā ar brāļa ģimeni cepām picu, atpakojām pusi dāvanu. Ziemassvētku mielasts un otra puse dāvanu pēc angļu tradīcijām būs rīt. bet šodien. šodien jau ap deviņiem uznāca milzu miegs. inerces pēc pretojos, bet var taču arī padoties? atdoties un paļauties.
michel legrand orķestris blakus un arlabunakti. ziemassvētku sapnī pie manis atnāks trīs spoki

p.s. Priecīgus Ziemassvētkus a la And so I'm offering this simple phrase, To kids from one to ninety-two, Although its been said many times, many ways, A very Merry Christmas to you

mājā tieši pretī kongresu namam ir brīva komunālā dzīvkļa istaba. 

ja man būtu iespēja, es labprāt palasītu, kādu dzeju rakstītu tagad. par ko. cik blīvu. cik atklātu. cik klasisku. cik brīvu.
tā it kā no tā es varētu sevi labāk saprast.

šodien dzīvoklis pats uz savu galvu bija nolēmis mani sagaidīt mājās kā kaķis. skrien pretī, glaužas gar kājām, ir silts, pūkains un visu garu dienu aiz muguras ietin miglā. tikpat silta rolton kartupeļu putras bļoda uz vēdera un ar aroniju sīrupu un ūdeni atšķaidīts sarkanvīns. putrā iebēru arī Indijas riekstus un piegriezu trīs mammas sūtītās kotletītes ar papriku. domāt, ko ēst, gatavot un ēst man sagādā garīgu baudu, pat tad, ja tā ir tikai sviestmaize. šovakar tik ļoti izteikta sajūta, ka te neesmu viena. bet nevienam nav jāstāsta, kā pa dienu gājis, nevienam nav jāatskaitās. viss zināms.

un tagad var gandrīz aiziet gulēt. :)

no rush

(p.s. atbraucu mājās un mammai aizrautīgi stāstu visu pēc kārtas, ik pa laikam iepīdama frāzes angliski. printscreen nospiedās, kad, pavadot spējām roku kustībām, teicu viņai "un tad man bija WATAFAK?!". mamma smejas un, kad citā brīdī tikpat aizrautīgi saku "nu nafig", izlabo, ka foršāk esot teikt "nahren".)

šovakar izvēlos palikt viena. apdomāju savus draugus riņķī visapkārt, kā kādreiz "skaitīju" lelles plauktā kārtojot. kleitas krocīti pielabot, pavaicāt, kā klājas, pašai arī atbildēt, nopaijāt galvu, sabučoties, vienmēr justies mazliet vainīgai, vienu noliekot plauktā un pievēršoties nākamajai.

man ir lieliski draugi. paldies!

manas simpātijas pret jebko šajā dzīvē balstās neizpratnē, ziņkārībā un intrigā.
dabiski, ka šķetinot ir pavisam vienkārši sapīties.

sapinusies.
atkal un atkal.

gulēt ar mani šovakar nāk braiens īno http://www.youtube.com/watch?v=SrZYP8SzlN8&feature=related
tā vēl nekad nav bijis, bet sajūtas ļoti dabiskas un pašsaprotamas. uz labu.

garīgi gribas nomazgāties un tad ēst.
fiziski gribas tikai ēst. gatavot arī ne.
un es vakar samīļoju kaķi. vēl šodien atceros kaķi.
pa kāpnēm ejot, iztēlojos, ka esmu aizbraukusi erasmus.
mazliet pietrūkst mammas.

Ļoti
Skaists
Lietus

Ļoti
Skaists
Rīts

pirmās kāzas nospēlētas.

pēdējā laikā katru nakti redzu sapņus, tādēļ tagad iešu gulēt, pat ja priecīgs satraukums, šķiet, neļaus aizmigt. septiņas stundas augstpapēžu kurpēs, pie klusuma nepieradušas ausis, no garīgās, ne materiālās pārtikas dienu izdzīvojis organisms - tie gan palīdzēs to turn off this dance machine.

tas ir kā, kad tikko esi iepazinies ar jaunu, interesantu cilvēku. nezini, kas ir. nezini, kā būs. bet liekas, ka iespējams ir gandrīz viss.

PALDIES ir mans mīļākais vārds jo īpaši šodien.
un PALīdzDIES jaunajam vīram un sievam. kā nekā, viņi ir pirmais ieraksts manā bilancē, kurai par visiem 100% vajadzētu būt liecībai, ka visi, kuru kāzās esmu spēlējusi, dzīvo kopā laimīgi līdz mūža galam un vēl pēc tam.

p.s. es sev patīku, kad spēlēju. lažoju, kaitinos, gribu arvien labāk, cīnos, līdz pasaku pofig, atbrīvojos, izjūtu un atklāju. lai ar kāds būtu saturs, tādu patikšanu ikkatram novēlēt gribas. dzīvot palīdz.

dienas jautājums šajos radioviļņos ievilcies nedēļas un mēneša jautājumā:
kas pirmais?
- vai pienāks mierīgs vakars ar "vissnozīmīgākaisirizdarīts" sajūtu, kad var noskatīties pilnmetrāžas filmu (nevis seriālu) vai vienkārši aiziet agri gulēt, zinot, ka rīt nebūs agri jāceļas;
- vai arī es pēc tāda vakara vienkārši pārstāšu ilgoties.

pēc "visuesmuizdarījusi" sajūtas jau vairs neilgojos. noslieces uz otro atbilžu variantu jūtamas.

p.s. vai cilvēks, kurš neprot plānojot laiku ekonomēt enerģiju, varētu no šīs likstas paglābt savus bērnus.
p.p.s. neatceros vārdus un sakarīgu teikumu bez piepūles uzrakstīt nevaru.
p.p.p.s. dzīvot gribas iemācīties, bet nevaru ieplānot laiku, kad mācīties un enerģiju, par ko iemācīties.

gribas pieteikties kādos anonīmajos.
varbūt tajos, kas neko ļaunu nenojauzdami, mēdz nobrīnīties - man gan tā nekad nav bijis. un vēlāk dabū iekšās pilnu kravu.
varbūt tajos "hipohondriķos", kas lekcijas klausīdamies sevī atrod visus kompleksus pēc kārtas.
varbūt tajos, kas uzņemas pienākumus, un neatzīst, ka nespēj to pildīt.
varbūt tajos, kas neiet gulēt, kad ir noguruši, negrib celties no rītiem un naktīs pa retam apraud lietas, kas dienā asaras nenopelna.
varbūt tajos, kam ļoti gribas pieteikties kādos anonīmajos, lai brīžos, kad vajadzīgs saņemties un iet, varētu atslīgt atzveltnē un pie visa droši vainot kaut ko abstraktu.

uff, sveiks, rudens, dubļu sezona sākusies.

dublis Nr.2

nevaru uzrakstīt klabējienu. gribas to izskanēt uz skatuves. kopā ar orķestri. pietiktu pat orķestra bedrē sēdēt, lai gan solistos stāvēt arī būtu labi, vai kamersastāvā. starp visu, ko man šobrīd ļoti gribas un kā dēļ šis rīts ir reizē tikpat skaists, cik sāpīgs, jo nepiepildīts, tāda skatuves izteiksmes vēlme ir kas pavisam jauns, agrāk nejusts. esmu par to domājusi, sēžot pie orķestra pults. esmu centusies, neko tādu sevī nejūtot, izprast, kāda šī vēlme varētu būt solistiem, bet, kad tā ir atnākusi pie manis tepat, gultā, tikko pēc miega, tā ir neparedzēti tīra, dzidra un nesavtīga vēlme. vēlme kļūt lielākam, lai spētu izteikt lielākas lietas.
pa atslēgas caurumu tikai vējš. pa kaķu durtiņām, kaķis. gribu vismaz durvis atvērt.

es nemācos ilgoties.

ilgošanās māca mani.