 |
|
| |
|
|
|
|
šodien dzīvoklis pats uz savu galvu bija nolēmis mani sagaidīt mājās kā kaķis. skrien pretī, glaužas gar kājām, ir silts, pūkains un visu garu dienu aiz muguras ietin miglā. tikpat silta rolton kartupeļu putras bļoda uz vēdera un ar aroniju sīrupu un ūdeni atšķaidīts sarkanvīns. putrā iebēru arī Indijas riekstus un piegriezu trīs mammas sūtītās kotletītes ar papriku. domāt, ko ēst, gatavot un ēst man sagādā garīgu baudu, pat tad, ja tā ir tikai sviestmaize. šovakar tik ļoti izteikta sajūta, ka te neesmu viena. bet nevienam nav jāstāsta, kā pa dienu gājis, nevienam nav jāatskaitās. viss zināms.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
pirmās kāzas nospēlētas. pēdējā laikā katru nakti redzu sapņus, tādēļ tagad iešu gulēt, pat ja priecīgs satraukums, šķiet, neļaus aizmigt. septiņas stundas augstpapēžu kurpēs, pie klusuma nepieradušas ausis, no garīgās, ne materiālās pārtikas dienu izdzīvojis organisms - tie gan palīdzēs to turn off this dance machine. tas ir kā, kad tikko esi iepazinies ar jaunu, interesantu cilvēku. nezini, kas ir. nezini, kā būs. bet liekas, ka iespējams ir gandrīz viss. PALDIES ir mans mīļākais vārds jo īpaši šodien. un PALīdzDIES jaunajam vīram un sievam. kā nekā, viņi ir pirmais ieraksts manā bilancē, kurai par visiem 100% vajadzētu būt liecībai, ka visi, kuru kāzās esmu spēlējusi, dzīvo kopā laimīgi līdz mūža galam un vēl pēc tam. p.s. es sev patīku, kad spēlēju. lažoju, kaitinos, gribu arvien labāk, cīnos, līdz pasaku pofig, atbrīvojos, izjūtu un atklāju. lai ar kāds būtu saturs, tādu patikšanu ikkatram novēlēt gribas. dzīvot palīdz.
Mūzika: diskžokejs radio skonto, ko klausās Anna, kas ir aizmigusi
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
gribas pieteikties kādos anonīmajos.
varbūt tajos, kas neko ļaunu nenojauzdami, mēdz nobrīnīties - man gan tā nekad nav bijis. un vēlāk dabū iekšās pilnu kravu.
varbūt tajos "hipohondriķos", kas lekcijas klausīdamies sevī atrod visus kompleksus pēc kārtas.
varbūt tajos, kas uzņemas pienākumus, un neatzīst, ka nespēj to pildīt.
varbūt tajos, kas neiet gulēt, kad ir noguruši, negrib celties no rītiem un naktīs pa retam apraud lietas, kas dienā asaras nenopelna.
varbūt tajos, kam ļoti gribas pieteikties kādos anonīmajos, lai brīžos, kad vajadzīgs saņemties un iet, varētu atslīgt atzveltnē un pie visa droši vainot kaut ko abstraktu.
uff, sveiks, rudens, dubļu sezona sākusies.
dublis Nr.2
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
nevaru uzrakstīt klabējienu. gribas to izskanēt uz skatuves. kopā ar orķestri. pietiktu pat orķestra bedrē sēdēt, lai gan solistos stāvēt arī būtu labi, vai kamersastāvā. starp visu, ko man šobrīd ļoti gribas un kā dēļ šis rīts ir reizē tikpat skaists, cik sāpīgs, jo nepiepildīts, tāda skatuves izteiksmes vēlme ir kas pavisam jauns, agrāk nejusts. esmu par to domājusi, sēžot pie orķestra pults. esmu centusies, neko tādu sevī nejūtot, izprast, kāda šī vēlme varētu būt solistiem, bet, kad tā ir atnākusi pie manis tepat, gultā, tikko pēc miega, tā ir neparedzēti tīra, dzidra un nesavtīga vēlme. vēlme kļūt lielākam, lai spētu izteikt lielākas lietas. pa atslēgas caurumu tikai vējš. pa kaķu durtiņām, kaķis. gribu vismaz durvis atvērt.
Mūzika: accuradio
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
sēdējām bastejkalna zālē un mierinājām panīkušās sevis ar labākās konsistences saldējumu ever. vīrietis nāk klāt un jau pa gabalu saka, lai nebaidāmies, stāsta, ka "es nekod" un ka mēs "smukulīšas". ilgi stāsta, lai nebaidāmies. kad beidzot pamana, ka tiešām negrasāmies bīties, teicas esot ievērojis mūs jau agrāk spēlējam. patīkot. un kefīru griboties. ne jau ko dzeramu. un maizīti. vai mēs varot. un turpina visādi. iedevu viņam 70 santīmus. kefīrs gan tagad dārgs. bet vairāk dod neatļāvos. gan jau pats gana prātīgs. pat ja ne kefīru.
tad viņš mums teica - "es jums novēlu lielu, lielu mīlestību un dāūdz bērnu!"
arī citādi nebija bēdīgs vai nošņurcis, kā nekā pie meitenēm nāca, muguru taisnu, bet nu bija tapis vēl līksmāks. un, kas man šķita tik acīmredzami un skaidri, ka ne jau par naudu priecīgs, bet drīzāk par cilvēcību, par uzdrīkstēšanos un vainagošanas varbūt, es nezinu, par ko, bet par naudu vismazāk.
un vēl tagad man ausīs turpina skanēt "lielu mīlestību un daudz bērnu". nevis kā novēlējums skan, bet kā pārliecība, ka jau ir. kā paciņa, kas pienākusi pastā. tikai jāaiziet ar pasi un varēs pakot vaļā. "Paldies" ir viens no maniem mīļākajiem vārdiem tuvu vai visos tā līmeņos.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
tikko novēlēju veseļoties. lai gan godīgāk būtu bijis teikt - izbaudi. dažkārt nav nekā patīkamāka, kā būt nedaudz sasirgušam. nopietni apsveru tuvākajā laikā šo prieku izbaudīt arī pati. diemžēl, augustā laikam nepagūšu. vēl tik daudz ko man gribētos pagūt augustā. ar tādu degsmi, it kā septembrī apritētu liktenīga robeža.
savādi, ka neaprit. rīt pilna diena ar neko. labi, ka vakarā jāspēlē eglē. bet kādēļ liekas, ka par spīti priekam, ko man tas sagādās, es, pa baronielu mājās ejot, jutīšos tukša un nogurusi.
upd. pat ja man dzīvē pietrūkst kāda prieka, viņa man tīri dāsni piedāvā dažādus surogātproduktus. pagaidu prieciņus. tikko sirsnīgi sasmējos. jo tikpat dziļi un sirsnīgi iztēlodamās rītdienu, gribēju rakstāmo pabeigt ar "walk me home". izklausījās pēc dziesmas nosaukuma, tādēļ iegūglēju. youtube kā pirmo izmeta balts uz zila rakstītās lirikas, kaut vai dziedi līdzi un, tētiņ, nezinu dziesmu, bet tik tiešām varētu gaudot līdzi sajūsmā par negaidīto saskaņu. dziesma kā 15 gadīgs skuķēns, salda un naiva. kā sevi no malas ieraudzīt.
un sasmējos. patiešām godīgi, ne tikai par sevi, bet ar sevi smējos kopā.
upd. dup. dup. starp citu, arī pie pagājušā ieraksta man beigās ienāca prātā frāze angliski, kas izklausījās pēc dziesmas nosaukuma. un arī toreiz, tā bija dziesma, kuru neatminos dzirdējusi, bet kas savā banānā tekstā tīri labi atbilda noskaņojumam. you left me sore. stilīga dziesma, starp citu. Todd Rundgren.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
tikko pieķēru sevi izmantojam skype čata logu kā twitteri. sajutos nelāgi. ja manu domu translāciju var lasīt visi un neviens, tas šķiet daudz pieņemamāk, nekā uzgrūst to visu tikai vienam cilvēkam, kuram turklāt ir daudz mazāka izvēle nelasīt, jo adrese ir konkrēta un pastnieks pienes pie durvīm paciņu pret parakstu.
es cibā rakstu tikai tad, kad man ir ko teikt, bet nav neviena, kas to varētu uzklausīt. ne jau ka pavisam neviena. tikai tā, ka nav viena, kuram tobrīd gribētu, atļautos vai uzdrīkstētos stāties priekšā atbildei, ko nevaru paredzēt. tā, savukārt, šķiet visbiežāk ir tad, kad jūtos nedroša par sevi. pierakstot domas, kuras pēc laika tiesā neaizstāvētu arī es pati, varu priecāties vismaz par to, kā tas izskatās ierāmētā lodziņā ekrānā. ekrānā nonāk tikai svarīgi cilvēki. tāpat kā grāmatas tiek iespiestas svarīgas lietas. un durvīs var iespiest pirkstu. vai kāju.
bet tad atkal. man visticamāk nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē mīlestība, ja vienīgais, par ko es domāju pēc tās ilgojoties ir - kā man gan gribas tikt uzklausītai. ne jau tikai tad, kad, nakts vidū saskatījusies filmas, savā nogurumā atsvešinos no dzīves tik tālu, ka man uz makšķerāķa sāk rādīties dzīves aksiomas. nedz arī pieskāriens vai vakariņas uz pannas. fiziska uzklausīšana neizsmeltu aku. zini, kā tas būtu - dzīvot pilnībā uzklausītai. tas būtu dzīvot ar sajūtu, ka vesela brigāde spēcīgu ugunsdzēsēju, nostiepuši tīklu, seko man ik zem soļa un es nekad nevarētu nokrist tā pa īstam. nekad līdz lejai.
zaudēt ticību cilvēkiem ir vienkārši. bet pat tam, kurš tic mirstīgā cilvēka spējām, būtu jāapdomā, ka tāda uzklausīšana, iespējams, nav pa spēkam nevienam.
kur būt uzklausītam tomēr ir augstākais pēc kā ilgojos, tur jādod vieta kam lielākam un augstākam. un ja viņš būtu miris, te es viņu izdomātu. lai nekristu līdz lejai. un tieši tas viņu tur pie dzīvības. un mani.
tikai viena problēma. ja es cilvēkus turpināšu salīdzināt ar to, kas dzīvo palīdzot izdzīvot man, te varētu arī nebūt itin neviena, kas šķistu noenkurošanās cienīgs.
šo vajag vienkārši pieņemt kā neapgāžamu patiesību, kurā tādēļ triekties vairs nav vērts un jāiet apkārt? vai tomēr kāda daļa ideālisma drīkst palikt pa nakti. nu lūdzu, mammu, ārā jau ir tumšs un viņai būs bail iet vienai mājās..
par to, kādēļ uz viena grābekļa kāpju vairrākkārt un kādēļ, lai es nezaudētu interesi, visam jābūt par mani - tai sērijai režisors vēl nav atrasts.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
skatos aliju makbīlu un spēlēju vingrinājumus. man ir mācību surdīne, tādēļ kaimiņi nesūdzēsies, nē. kad ir melodijas, tad vingrinājumu pārtraucu, lai spēlētu tām līdzi. domāju par brīžiem, kuros liekas, ka citi dzīvo manu dzīvi. kad divi cilvēki nelielu laika posmā man vaicā "vai tad tu arī negrasies mainīt skolu". nē, līdz šim nebija ienācis prātā tādu variantu apdomāt. tagad, protams, apdomāju. šobrīd vēl izdomāju, ka negrasos gan. bet ja man ko tādu pajautās vēl divi cilvēki, varbūt izdomāšu, ka tomēr vajag. citāda, bet tāpat dīvaina sajūta ir uzzinot ko jau iepriekš nojaustu. tabuliņā pie kritērijiem "considerable as a good wife material" kāds var salikt diezgan daudz ķeksīšu. varbūtības teorija, tie ir tikai teorētiski kāsīši būrīšos, bet, kad tā vairs nav tikai nojauta par varbūtību.. kad tā ir jau zināšana par varbūtību, tad viss uzreiz citās krāsās rādās. un, jā, tas mani tracina. tra ci na. tā ir tā vieta komiksu žurnālā, kur man ir mikijpeles ausis un es rakstu vēstuli - mīļais Sīrupiņ, kā tas nākas, ka visādas foršas meitenes, kas man patiesībā ļoti patīk, man pēkšņi vairs nepatīk, jo esmu atjautusi, ka arī viņām tajā tabulā sanāk ķeksīši un varbūt pat tikpat daudz, cik man. (sievietes zālē paģībst) ja. es vispār esmu apveltīta ar diezgan lielu spēju sevi pieņemt un mīlēt. tas glābj manu ādu. pretējā gadījumā es jau sen būtu no sevis izšķīrusies vai vismaz iesniegusi prasību tiesā. galu galā es nevaru dzīvot kopā ar tādu, kurai vajag būt vienīgajai un labākajai, lai justos droši un spētu kaut ko darīt. (nevaru, jo man vajag būt vien.. un la...) nevaru ar tādu, kas ir no greizsirdīgo sugas. un vēl mazāk ar tādu, kura ir greizsirdīga bez pamata. fanāte, nevis renāte. turklāt viņa neiet gulēt, kad ir ļoti nogurusi, bet gan sāk spēlēt ar sevi spēli - pati peru, pati žēloju. nu tra - ci - na. bet īstenībā smieklīgi. pat ļoti.
labi. man rīt no rīta ir brīvdiena. t.i. brīvrīts. es vēl nezinu, ko darīšu, bet aliju makbīlu neskatīšos un tas nozīmē, ka cibā visticamāk neierakstīšu, jo te visi ieraksti sākas ar "skatos aliju makbīlu". dong.
ding dong.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
skatos aliju makbīlu, lai gan patiesībā gribu lasīt piedzīvojumu romānus ar dzeltenām lapaspusēm. kaut kur kaitinoši netālu ir tā sajūta no vasarām, kad lasīju Dzimusi brīvībai vai Tigris ekspedīcija. tikai pastiept roku un te tā būtu, apvāršņa grāmatu smarža manā degunā. bet kas tev deva, tā vietā es skatos aliju makbīlu un cenšos saprast, kādēļ mani tas seriāls tik ļoti satrauca un satrauc. vientuļa emocionāli nestabila karjeras sieviete? vai tad tas ir aicinājums. vai tad draudi var būt tik vilinoši. es nevaru organizēt kaut ko lielāku par pusdienām, jo uzņemoties lielāku atbildību mani neizbēgami piemeklēs tīri fiziska vēlme atslēgties un pateikt, ka man ar to visu nav it nekādas saistības. tas nav mans haoss, mana neizdarība, tie nav mani draugi, kas ir tikpat haosā un neprasmē, cik es, man te vispār nav jāatrodas.. tādas domas es pagājušajā nedēļā gribēju domāt kukurūzas laukā, kurā (kā stāstīju sīkpuišiem dienās, kad nebija ūdens dušās, toties bija svelme), ir labirints, kas ved uz ezeru ar zilu ūdeni, baltām smiltīm un zelta zivtiņām. varbūt es esmu vienkārši nogurusi. kā citādi es drīkstētu sev likties tik neglīta kā ārēji, tā iekšēji. jo vairāk noguruma, jo mazāka ticība, ka kaut kas ir patiess.
šodien skype kā izslaucīts un arī uzrunātie neatbild. veca un nogurusi, kā krunkaina un kalsna 80 gadīga alija makbīla, aizkaitināta, ka negaiss tikai tālumā staigā, kamēr man logā vēja vietā ir lipīga bezgaisa masa, parakstījusi kontraktu par sevis nežēlošanu, es eju gulēt. un tie ir draudi. un es gribu, lai kāds pret tiem nostātos un cīnītos.
sagriez manu spilvenu
ar kājām gaisā
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
tajā brīdī, kad nodomāju "nu kad es beidzot pieaugšu", es domāju par adekvātu izturēšanos, ja ne praktiski vienmēr, tad pēc iespējas lielākā daļā situāciju, kurās adekvāti uzvesties ir normāli. tad arvien mazākas top šīs pieaugšanas cerības. vakar atklājām ielu spēlēšanas sezonu. šodien turpinājām. esmu ļoti apmierināta, ja iegansts piepelnīties, man dod vairākumam akceptējamu atļauju gūt sev prieku spēlējot publiskās vietās. un ļoti nogurusi. un pirmās palīdzības kursos sajutu ļoti lielu atbildību, tādēļ centos pēc iespējas labāk visu iegaumēt, saprast, kā rezultātā mana galva tagad ir pilna ar realistiskām šausmu ainām ar manu, svešu un mīļu cilvēku piedalīšanos. sķorta, sķorta, tā gribas saldā, rāmas mīlestības pildītā miegā šodien pagulēt. fonu aiz loga izslēdziet un lai nenāk virsū pārgurumā ziloņos piepūtušās mušu raizes. tā man gribētos. bet es jau tāpat. un jūs visus. ļoti. ir taču. jā. tā.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
reiz man tā jau ir bijis. nespēju skatīties filmas. nevaru izvēlēties, neinteresē, nevaru koncentrēties, nevaru nosēdēt, nepatīk. tikai viena atšķirība - šoreiz visādi citādi jūtos nevis slikti, bet tiešām labi.
cerību, ka tāpat varētu pāriet (un uznākt) arī grāmatu nespējlasīšanas periods, gan esmu atmetusi. var jau būt, ka es vēl kādreiz lasīšu, varbūt vēl kādreiz kaut ko uzrakstīšu, bet, lai to darītu tāpat kā toreiz, ir nepieciešama tāda deva apjukuma, nesakārtotības un pašpārmetumu, kādu es vairs nevēlos izjust.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
*sesijas rakstāmo un taisāmo darbu sarakstā visam pievilki (well) DONE āķīši, vēl tikai specialitātē eksāmens pirms jāņiem,
*nākotnes izredzes, kuru piepildīšanās brīdī ļoti gribētos būt klāt savā dzīvē
*instinkts pabarot - viens no faktoriem, kas nodrošina prieku un tā avotu klātbūtni manā dzīvē
*diena cerību pilna darbā, kas nes gandarījumu, vakars dejās, līdz kleita kā trauku lupata jāizgriež, nakts divatā nodzer sīrupu no ķiršu kompota, rīts, saulei austot, piesēž uz baronielas trotuāra dziedāt
stūrmani, lai kāds arī būtu galamērķis, man patīk turp doties.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
tikai tādēļ, lai spētu izdzīvot, sevi mierinu ar domu, ka iespējams vēl pēdējāks brīdis pēc pēdējā brīža, nekā bija šis. viens svarīgs darbs galā. nu tikai pārējie 6 gandrīz mazāk svarīgie. bet mazāk svarīgi tikai tādēļ, ka spiešanai sešreiz īsāks laiks atlicis.
un tagad es iešu cept gaļu, ko iemarinēju no rīta. jiihaa, rieta stundas pikniks virtuvē!
upd. no rīta iemarinēju gaļu citronsulā, sojas mērcē un piparos. saspraudu ķiplociņus iekšā. mīksta un pikanta. klāt ķīnas kāposts, tomāti ar krējumu un baziliku, pārbērti ar uzgrauzdētiem maizes kubiņiem. man Tāāā patīk ēst!
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
