nevaru uzrakstīt klabējienu. gribas to izskanēt uz skatuves. kopā ar orķestri. pietiktu pat orķestra bedrē sēdēt, lai gan solistos stāvēt arī būtu labi, vai kamersastāvā. starp visu, ko man šobrīd ļoti gribas un kā dēļ šis rīts ir reizē tikpat skaists, cik sāpīgs, jo nepiepildīts, tāda skatuves izteiksmes vēlme ir kas pavisam jauns, agrāk nejusts. esmu par to domājusi, sēžot pie orķestra pults. esmu centusies, neko tādu sevī nejūtot, izprast, kāda šī vēlme varētu būt solistiem, bet, kad tā ir atnākusi pie manis tepat, gultā, tikko pēc miega, tā ir neparedzēti tīra, dzidra un nesavtīga vēlme. vēlme kļūt lielākam, lai spētu izteikt lielākas lietas.
pa atslēgas caurumu tikai vējš. pa kaķu durtiņām, kaķis. gribu vismaz durvis atvērt.