skatos aliju makbīlu, lai gan patiesībā gribu lasīt piedzīvojumu romānus ar dzeltenām lapaspusēm. kaut kur kaitinoši netālu ir tā sajūta no vasarām, kad lasīju Dzimusi brīvībai vai Tigris ekspedīcija. tikai pastiept roku un te tā būtu, apvāršņa grāmatu smarža manā degunā. bet kas tev deva, tā vietā es skatos aliju makbīlu un cenšos saprast, kādēļ mani tas seriāls tik ļoti satrauca un satrauc. vientuļa emocionāli nestabila karjeras sieviete? vai tad tas ir aicinājums. vai tad draudi var būt tik vilinoši. es nevaru organizēt kaut ko lielāku par pusdienām, jo uzņemoties lielāku atbildību mani neizbēgami piemeklēs tīri fiziska vēlme atslēgties un pateikt, ka man ar to visu nav it nekādas saistības. tas nav mans haoss, mana neizdarība, tie nav mani draugi, kas ir tikpat haosā un neprasmē, cik es, man te vispār nav jāatrodas.. tādas domas es pagājušajā nedēļā gribēju domāt kukurūzas laukā, kurā (kā stāstīju sīkpuišiem dienās, kad nebija ūdens dušās, toties bija svelme), ir labirints, kas ved uz ezeru ar zilu ūdeni, baltām smiltīm un zelta zivtiņām. varbūt es esmu vienkārši nogurusi. kā citādi es drīkstētu sev likties tik neglīta kā ārēji, tā iekšēji. jo vairāk noguruma, jo mazāka ticība, ka kaut kas ir patiess.

šodien skype kā izslaucīts un arī uzrunātie neatbild. veca un nogurusi, kā krunkaina un kalsna 80 gadīga alija makbīla, aizkaitināta, ka negaiss tikai tālumā staigā, kamēr man logā vēja vietā ir lipīga bezgaisa masa, parakstījusi kontraktu par sevis nežēlošanu, es eju gulēt. un tie ir draudi. un es gribu, lai kāds pret tiem nostātos un cīnītos.

sagriez manu spilvenu
ar kājām gaisā