tikko pieķēru sevi izmantojam skype čata logu kā twitteri. sajutos nelāgi. ja manu domu translāciju var lasīt visi un neviens, tas šķiet daudz pieņemamāk, nekā uzgrūst to visu tikai vienam cilvēkam, kuram turklāt ir daudz mazāka izvēle nelasīt, jo adrese ir konkrēta un pastnieks pienes pie durvīm paciņu pret parakstu.
es cibā rakstu tikai tad, kad man ir ko teikt, bet nav neviena, kas to varētu uzklausīt. ne jau ka pavisam neviena. tikai tā, ka nav viena, kuram tobrīd gribētu, atļautos vai uzdrīkstētos stāties priekšā atbildei, ko nevaru paredzēt. tā, savukārt, šķiet visbiežāk ir tad, kad jūtos nedroša par sevi. pierakstot domas, kuras pēc laika tiesā neaizstāvētu arī es pati, varu priecāties vismaz par to, kā tas izskatās ierāmētā lodziņā ekrānā. ekrānā nonāk tikai svarīgi cilvēki. tāpat kā grāmatas tiek iespiestas svarīgas lietas. un durvīs var iespiest pirkstu. vai kāju.
bet tad atkal. man visticamāk nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē mīlestība, ja vienīgais, par ko es domāju pēc tās ilgojoties ir - kā man gan gribas tikt uzklausītai. ne jau tikai tad, kad, nakts vidū saskatījusies filmas, savā nogurumā atsvešinos no dzīves tik tālu, ka man uz makšķerāķa sāk rādīties dzīves aksiomas. nedz arī pieskāriens vai vakariņas uz pannas. fiziska uzklausīšana neizsmeltu aku. zini, kā tas būtu - dzīvot pilnībā uzklausītai. tas būtu dzīvot ar sajūtu, ka vesela brigāde spēcīgu ugunsdzēsēju, nostiepuši tīklu, seko man ik zem soļa un es nekad nevarētu nokrist tā pa īstam. nekad līdz lejai.
zaudēt ticību cilvēkiem ir vienkārši. bet pat tam, kurš tic mirstīgā cilvēka spējām, būtu jāapdomā, ka tāda uzklausīšana, iespējams, nav pa spēkam nevienam.
kur būt uzklausītam tomēr ir augstākais pēc kā ilgojos, tur jādod vieta kam lielākam un augstākam. un ja viņš būtu miris, te es viņu izdomātu. lai nekristu līdz lejai. un tieši tas viņu tur pie dzīvības. un mani.


tikai viena problēma. ja es cilvēkus turpināšu salīdzināt ar to, kas dzīvo palīdzot izdzīvot man, te varētu arī nebūt itin neviena, kas šķistu noenkurošanās cienīgs.
šo vajag vienkārši pieņemt kā neapgāžamu patiesību, kurā tādēļ triekties vairs nav vērts un jāiet apkārt? vai tomēr kāda daļa ideālisma drīkst palikt pa nakti. nu lūdzu, mammu, ārā jau ir tumšs un viņai būs bail iet vienai mājās..

par to, kādēļ uz viena grābekļa kāpju vairrākkārt un kādēļ, lai es nezaudētu interesi, visam jābūt par mani - tai sērijai režisors vēl nav atrasts.