Lēni lietus jumtā sijā, bet zem jumta ienāk Miers; paprasa, vai Tu vēl augšā, un tad palūdz apsēsties.
Savu smēķi aizkūpina, Tavas rokas savās tur - Miers ir mierīgs, Miers jau zina: labāk šobrīd nav nekur.
Miers ir mierīgs, bet nav žēlīgs: čukstus drusku pasapņo un tad aiziet lēns un vēlīgs savu dzeju apmīļot.
Tas tam Mieram laikam dabā: nesajēdz, kā Nemiers sāp, cenšas aiziet, kad vislabāk, un vēl taisni nepiekrāpt. | |