Māris Čaklais
***
Cik labi, ka ir logi. Nenovēršama nāk gaisma, tumsa, kura gaismu apliecina, un gadalaiku maiņas nāk, šis prieks par it neko, visīstākais no priekiem.
Pa reizei atlido mēms bēdu putns un nodzēst cer ar savu kārno spārnu šo prieku žuburoto, bet es zinu stiprus vārdus. Tie aizdzen mošķus.
Un labi, ka ir rokas. Sajust, ka prieks nav plakans. Sakņu mezglus noglāstīt un stumbra izvagoto seju un atbrīvot to bērza sulā iestigušo skudru.
Cik labi, ka par cilvēku tev izdevies ir piedzimt. Un ne par akmeni vai zvēru. Kaut spētu iestāstīt šo patiesību sev, kad putns atkal klāt un stiprie vārdi noslīkuši.
Kad stiprie vārdi noslīkuši nespēkā. | |