Paraxties ar lietus švīku, paraxties ar vēja laismu tad, kad tavi pirxti līki, tad, kad tavi vārdi sīki nespēj atdot putnam gaismu.
Vēl tu gana vilcināsi savus izšķirošos soļus, ogles sev virs galvas krāsi, palixi par bērza tāsi, kaisīsi aiz sevis oļus,
Tik un tā tev savi ceļi, grāvji, dūkstis, grambas, cilpas jāizbrien, līdz kamēr smeļas mutē rāva, melna mēle: tad tu paliksi par svilpi.
Lidos putns un tevi pūtīs. Jā, tu sevim darbu lēmi: zvaigznes zudīs, nepazūdīs, taps par graudiem tavās krūtīs, un tu sapratīsi zemi. | |