...citējot piemirstus poētus, dzīve-hetēra dārdoši smejas, izdomā, rada elkus, lec pati līdzi un virpuļo sniegputenī, burbuļu lietus gāzē, gāzēta vīna glāzē, kur sejas iemērcam mēs kā šokolādes krislīti; cepuri nost, basu galvu kā grēku nožēlniekiem mums stēvēt rindā pēc dienišķās maizes un auzām, ko zirgus pabarot...Kākuļu Jānis tā maigi nosarcis teica: "Nāvīt, arī tu tik veca nemaz neesi..." Un sudraba skrots tieši papēdī trāpija, pulxstenis pusvienu jau nozvanīja; gaita grūta, pasaule tāla, izskaidrot nav lemts nevienam, arī es ģeķis alojos, tā bija. Vieglāk ir zagt, lienēt, pēc tam norēķināties, nevis vienkārši dot. Lipīgi hetēras smiekli, formas smailas kā mizerikordija, no kuras trīs asins pilieni atkrīt nost; es - kreilis rakstu ar labo roku virs logu ailas, kur debesu braucējs kā laika irbulis zibeņo...
1989