aptumšotā versija

omg, ziemeļvācu baroks ir vienkārši satriecošs. tik daudz gaismas un krāsu!

http://www.youtube.com/watch?v=T1NePAB6138&list=FLVBQZVuHhAxA1pAwZ4eiDLg&feature=mh_lolz

(tikai pirmā daļa no šī 20 min. ilgā baudas pinekļa)

virsraksts, protama lieta, atsaucas uz 137. (p)salmu, kuŗa pirmie četri panti smukā vācu val. skan šādi:

An den Strömen von Babel, da saßen wir und weinten, wenn wir an Zion dachten. Wir hängten unsere Harfen an die Weiden in jenem Land. Dort verlangten von uns die Zwingherren Lieder, unsere Peiniger forderten Jubel: ‚Singt uns Lieder vom Zion!‘ Wie könnten wir singen die Lieder des Herrn, fern, auf fremder Erde?

arī korī dziedam tikai daiļu mūziku, Guð/Dieus, kā paveicies!

ielaistas mācības ir kā ielaista slimība, varbūt pat ļaunāk, jo izveseļoties vienā brīdī vairs nav cerību. priekšmets þjóðsögur (pasakas) ir viens no tiem, kas man gandē dzīvi visvairāk, jo tur par 5 kredītpunktiem uz katru lekciju ir sadots tik daudz materiāla, ar kuru mierīgā režīmā ar caurmēra intelektu apdāvinātam lasītājam pietiktu veselam mēnesim (pasniedzējs = sadists + kontroles frīks).

ā, vēl vakar uz atgriešanos te bija neliela zemestrīce. tieši kad laidos miegā (pulksten 1.07), visa māja nodrebēja. es nodomāju, ka gan jau kaimiņiem kāda mēbele nogāzusies un vienā mierā atslēdzos. dažas kursabiedrenes domā, ka tas uz lieliem izvirdumiem.

krīt krusa, skan Hendeļa 'Israel in Egypt', dzīve ir brīnišķīga! šodien sāku apmeklēt isl. mākslas vēstures kursu no 1970. līdz mūsu dienām, lai saprastu, kur ir grandōrs un jēga mūslaiku mākslas niecībā. pasniedzējs, kautrs gejulis, aizkustinoši izskaidroja, ka hronoloģiju noteicis atbilstoši gadam, kuŗā iestājies listaskóli, mākslas skolā:

izlasot lemura šīvakara ierakstu un atminoties vēl to, ko pārdomāju aizvakar - īpaši intensīvi tad, kad gāju lielu gabalu uz baseinu c. sniegu un vēju - man top bēdīgs prāts. man liekas, visi vārdi manī ir nosaluši. es atceros, kā bērnībā krāju vārdus, pierakstīju uz mazām lapiņām u-celmus un vārdus ar visādiem retiem pre- un sufiksiem. var jau to saukt par bērnības un senlaiku idealizāciju, bet, godavārds, manī kādreiz bija daudz lielāks prieks par grāmatām un vairāk cienības pret literatūru un stāstiem. kopš pasāku ar to nodarboties vairāk vai mazāk regulāri (negribu rakstīt 'profesionāli', lai ar savu smīnu neizjauktu ieraksta bēdīgo noskaņu), man daudz kas no senā atklāšanas un apbrīnas prieka ir zudībā gājis. mēs taču vairs nepriecājamies par grāmatām, vai ne, lemur? mēs vairs tās nelasām īsti tā, kā... senis gadis, ar lielu prieku un pat asarainu eksaltāciju. vismaz mūsdienu lit-ra lielākoties ir ar baltiem diegiem sašūta, redzams, ahā, autors izvēlējies to vai citu stratēģiju, re, cik veikli manipulē utt. pēc 100 lpp. lielākoties nav interesanti (tā man bija ar la sombra del viento). beigās tas viss velk uz paviršību, ātrums un veiklums tekstradē un tekstu patēriņā prasa upuŗus. tas sakāms arī par tulkošanu - raugi, man ir dziļa zināšana, ka pie tiem, kurus mēs visvairāk gribētu zināt tekstu izlasījušus vai pārdomājušus, teksts nemaz nenonāk vai arī nonāk un paliek līķformā, t.i., daudzus gadus nelasīts. habent sua fata libelli.

kad tas ir teikts, ir jāpiebilst - cik labi, ka ir senās literatūras veldzējošās dzīles. islandiešu. indiešu. grieķu. mūžīgākas par mūžiņiem.

vakar visu dienu sniga. pret vakaru pierima, un debesis tapa ziemelīgi dzidras, zilas, tāda pilnīgi nereāla krāsa, un pamalē zaļa blāzma un apkārt smagi sniegamākoņi, balti kā kupenas.

mīlu ziemeļus.

***

http://www.youtube.com/watch?v=BVhi90mgYro

I
Lugebat David Absalon, pius pater filium,
tristis senex puerum:
Heu me, fili mi Absalon, quis mihi det ut moriar,
ut ego pro te moriar,
O fili mi Absalon!
Rex autem David filium, cooperto flebat capite:
Quis mihi det ut moriar,
O fili mi,
O fili mi!

II
Porro rex operuit caput suum,
et clamabat voce magna:
Fili mi Absalon,
O fili mi.

pirmseksāmenu drudzī esmu atklājis visādas vietējās valodas dīvainības refleksīvajos verbos un infinitīva konstrukcijās, kurās ir atgriezenisks vai savstarpīgs vietvārds. tās nav viennozīmīgas, un nekur citur tādas neesmu redzējis, pat sanskritā ne! tiesa, pārpratumi nerodas, jo tā, kā raksta universitātē uz tāfeles, neviens nerunā. man pat dzima doma rakstīt par atgrieziskumu, savstarpīgumu un ciešamās kārtas lietojumu, bet nu nah, tas ir pārāk sarežģīti un atbildīgi, labāk kaut ko paļurināt par literatūru, teiksim, steinara braja „sievietēm“, izejot cauri mīlas apsēstībai, maucībai, ripām, paidoktonijai (divkāršai vai vienkāršai, ja pirmo uzskata par dabisku nāvi, lai gan man ir šaubas par to - mūsdienās zīdaiņi tik vienkārši nemirst), visādiem trešporno un citām mūsdienu pseidomākslas tapšanas sastāv-sūdu-daļām, kas saindē mūsu dzīvi un kulminē galvenās varones pašnāvībā. ja viņa varone iraid.

savā ziņā viss darbs smaržo pēc feminisma manifesta, jo s.b. cīnās par līdztiesību un sieviešu aizstāvību. viņš rāda patriarhālo krānu satraukumu, kad pākstis nonāk varas pozīcijās (man uzreiz ienāk prātā dæmigerð åbolti-kona), voilà, citātiņš:

„Par katru sievieti, kura iesēžas parlementā, kļūst par direktori vai citādi „pazemo“ vīriešus ar savu varu, tiek saražots tūkstošiem pornofilmu, kur sievietes tiek atkal noliktas „savā vietā“, padarītas bezpalīdzīgas, paļāvīgas un cieš apkaunojošu sakāvi.“

runa, protams, nav tikai par islandi, bet arī štatiem, t.i., t.s. visu attīstīto pasauli.

un pat ja romānā aprakstītais ir tikai fikcija fikcijā, kas notiek veiksmīgas doku-kino autores galvā (po-mo lasījums), baisi vienalga, jo tas ir tik ticami un tik ciniski uzrakstīts. noskaņa kā pie faulza, bet ciniskuma ziņā pēdējais pārtrumpots. s.b. ir viens no retajiem mūsd. autoriem, kas patiešām rubī fišku, viņam ir idejas, darbs turas kopā, turklāt ir konceptuāla virzība no zemes uz debesīm. kompilators viki-velbeks viņa priekšā ir pirdiens vētrā.

kāds negribētu kaut ko tādu publicēt?

http://www.youtube.com/watch?v=woASb7rRW0s&feature=autoplay&list=FLVBQZVuHhAxA1pAwZ4eiDLg&lf=plpp_video&playnext=2

ļoti gaumīga un bēdīga multenīte par mazo sērkociņu pārdevēju, kas nosala un ar labo tanti pacēlās debesīs, allí, donde los copos caen. la música es preciosa.

"izkaltusī zeme, miera zeme milzu naktīs. (vējš ābelēs, vējš pakalnēs.) vecā zeme lākturī un bēdās. tukšo, izsīkušo aku zeme. bezacu nāves un bultu zeme. (vējš pa ceļiem. pūsma ceļmales birzīs.)"

kāda gan var būt zeme bultām un lākturim? šī ir vienīgā vieta tai dzejolī, kas vēl nerunā uz manu tagadni. bēdām gan ir zeme, vesels kontinents. es ceru, ka l. man piedos, ka nomainīju 'el olivar' ar ābelēm. un 'la sierra' ar pakalnēm. un 'cisternas' ar akām.

akas kā alkas. 'brisa' man liekas no sērijas 'nodrebināties un dzīvot tālāk'. tāda hedonisma brīze kā pasternakam "solovyi zhe zavodyat glaza s sodroganyem"...?

saldsērīgās, sentimentālās zemes atmiņas. nomierināt pārāk smagi. labāk promslaucīt. vajadzības gadījumā izdedzināt vai iemīdīt sniegā. lai paliek vien gramatika, dzeja un mūzika, šās trīs; bet lielākā no tām ir mūzika.

Starptautiskās lidostas Rīga preses sekretāre Sarmīte Bunka-Brilijonka apstiprināja, ka lidmašīnai bija radušās tehniskas problēmas. Viņa sacīja, ka lidmašīnai bija paredzēts lidostā nosēsties plkst. 10.15, taču tā piezemējusies vien plkst. 12.38, kādu laiku aizkavējoties gaisā.

(c) http://www.diena.lv/latvija/zinas/ryanair-lidmasinai-reisa-no-briseles-uz-rigu-rodas-tehniskas-problemas-13899330

ο χειμὠνας ἠρθε πἀλι, likumsakarīgi atcerējos pirmo jaungr. val. nodarbību, kad pirms pāris dienām gaisā uzvirpuļoja pirmās sniegpārsliņas. bijām ar ļudu uz kino. ļuda lieto tādu pašu γ kā jaungrieķu valodā, viņa ir no ukrainas. pilsētā sniegs nokusa, bet esju klāj balta seģene. nedaudzās kritušās lapas nomelnē, bet atlikušās brūni dzeltenas vēl trīsuļo vējā, kura aukas pieņemas spēkā. gaismas kļūst aizvien mazāk. es domāju par sauli un braucu ar riteni pa ielām con el oído lleno de flores recién cortadas. universitātes leviatana apetīte aug augumā, bet es aizvien izmanīgāk krāmēju tam māgā aši rakstītus darbus, pagaidām viss iet cauri, gracias a Dios, a Jesucristo Señor nuestro, un es zinu, ka izturēšu, jo tā ir tikai bērnu spēle.