aptumšotā versija - Pēterpils

abas dienas (gan piektdien, gan vakar) Sanktpēterburgā bija fantastiskas - ar zilām debesīm bez mākoņiem un sauli, tā ka nevilšus atmiņā uzpeldēja Mandeļštama dzejolis par bāli zilo emalju aprīlī; tikai bērzus īsti pilsētā neredzēju, ūdeņus gan, un universitāti, un Ermitāžu; bet vakar vakarā Kronštatē uz armijas kuģa trīsreiz zvanīja zvans, mēs ar Nastju minējām, vai tur vakara junda, vakariņas vai dzīres, un tad viņa izlaboja man tagadnes īst.izt. pabeigtā aspekta viensk. 2. pers. verba 'peldēt' formu выплывешь, jo es saminstinājos, tēlaini uzburdams slīkonības ainu, kas būtu vērojama, ja kāds iekristu ostas kanālā - tam ir trakoti stāvi krasti, un tad mēs vēl runājām par senkrievu un senslāvu valodas atšķirībām un refleksiem mūsdienu krievu valodas pareizrakstībā, es demonstrēju krievu valodas septiņas frāzes intonācijas, ko sasistematizēju pēc vienas MVU nopirktas brošūras; man sanāk, kad nepiedomāju, jo intonācijas ir kaut kas aizvalodisks, dziļāks par sintagmām, morfēmām un fonēmām, tās nāk no valodas dzīles un ir pirmsracionālas; un tad pie mikriņa atvadoties es uzdāvināju viņai tantes doto smago sudraba gredzenu (t.s. Nameja gredzenu?), ko es bez jēgas staipīju līdzi jakas iekškabatā, uz pirksta nenēsāju, man nepatīk gredzeni, tie ir βάρος περιττό, tikai lieks svars, tāpat kā nožēla par bijušo vai atriebīgas domas, vai varbūt vispār domas - - - ne jau velti viedais Veidenbaums ir teicis "prāts tik bēdu kaudzes ceļ // gudrais domas ellē veļ" vai kaut kā tamlīdzīgi; Nastjai gredzens ļoti patika, viņa teica, ka to varot samazināt un tad vēl sudrabs palikšot pāri.

На бледно-голубой эмали,
Какая мыслима в апреле,
Березы ветви поднимали
И незаметно вечерели.

Узор отточенный и мелкий,
Застыла тоненькая сетка,
Как на фарфоровой тарелке
Рисунок, вычерченный метко,--

Когда его художник милый
Выводит на стеклянной тверди,
В сознании минутной силы,
В забвении печальной смерти.

<Апрель?> 1909