aptumšotā versija

šodien bija atkal tāds īpašs mirklis, ak K., iedomājieties, es nošancēju 8 stundas, konsekā tulkodams slimnīcas uzņemšanas nodaļā baigā nomalē, kur nekad iepriekš nebiju ieklīdis; braucu mājās vēlu vakarā ar riteni un apmaldījos (!) - es braucu cauri tādam milzīgam, sniegainam laukam ar taciņām, kā rādās, tas bija pastaigu parks vai kas tamlīdzīgs; gaismiņas vāri trīsuļoja visās malās, un man piepeši vairs nebija ne jausmas, kur atrodos, pilnīgs Palle alene i Verden fīlings, kaut kas neticams! tad trāpījās Hopera gleznai "Nighthawks" līdzīgs lokāls ar desiņām un cigaretēm (tikai kalna galā, nevis starp mājām), es spēros iekšā un uzdevu pārdevējpuisim visai neierastu, šķiet, jautājumu par to, kur mēs esam, turklāt pārteicos un vārda 'kur' (hvar) vietā pateicu 'kas' (hver), līdz ar to es viņam pajautāju, kas mēs esam, nebūt ne tik viegli atbildams jautājums, n'est-ce pas, bet kļūdu atskārtu jau tai pašā brīdī, tāpēc uzreiz precizēju "kur ir centrs?", ko latviski pēc dažām glāzēm var uztvert arī filosofiski, bet ne vietējā valodā, jo es prasīju "kur ir ciema vidus?", jo tā to sauc (centru, respektīvi), un tad mēs tikām pie skaidrības, ka pretējā virzienā; es uzņēmu kursu atpakaļ uz siltajām mājām, un visa pamale zaigoja zaļās blāzmās, ak.

biju divās gaŗlaicīgās pārtijās, vienā latvju tusā (meitenei 18) un otrā - vācu (meitenei 33). abi bija pa savam briesmīgi - pirmais ar pārēšanos un bezgaumīgu izrādīšanos, otrais - ar lielu troksni un alkohola pārdaudzumu; tā kā es nedzeŗu, man no tā visa ne silts, ne auksts, bet slikta mūzika un bļaušana gan dara slimu.  brīžiem tāpat bija jautri, bet brīžiem ļoti ļoti skumji, it īpaši tad, kad iegāju jau pazīstamajā mazmājiņā un uz durvīm no jauna pārskatīju ex novio pārzīmētās karikatūras ar abortiem, asinis vemjošu papu ("tēti, kad es izaugšu liels, es būšu mauka tāpat kā tu." "malacis.") un slepkavīgu mammu, kas spartiskā mierā lidina zīdaini no klints: "skaties, mūsu bērniņš prot lidot!". aina baznīcā: "kā tad mazajam vārdā?" "aborts." šādas karikatūras noteikti ir iedarbīgākas nekā tūkstoš lekciju par vardarbību ģimenē utt. tāpat spēcīgi nostrādā  lielākajā pilsētas peldbaseinā izstādītās laminētās fotogrāfijas: vecīši, slimnieki, pazemotie, piekautie, cietumnieki, nēģeŗi, narkomāni, psihiski slimie, geji, lesbietes un bezpajumtnieki. smaidīgi, raudoši, izmisuši, vienaldzīgi. klāt pielikti aizkustinoši, varbūt naivi un didaktiski, bet iedarbīgi paraksti: "draudzībai nav robežu", "arī viņa ir tāds pats cilvēks kā tu" vai "jākaunās ir tikai varmākam, nekad - cietušajam". es teiktu, ka šādas bildes būtu derīgi eksponēt publiskajā telpā arī latvijā.

pēc pārsātīga corporate dinner, kas sastāvēja no astoņiem mazītiņiem ēdieniem, nevajadzīgi trekniem un tikpat nevajadzīgiem kā šīs vakariņas un varbūt arī pati dzīve, mēs pagurām no runām un, paņēmuši pie mirabō tilta vélib' riteņus, rullējām pa rive gauche, līdz pabraucām zem eifeļtorņa. kolēģe anna nekad nebija dzirdējusi nedz par apolinēru, nedz arī par viņa emblemātisko tekstu. man gluži vienalga! eifeļtornis sāka zibsnīt. pulkstenis ir tieši vienpadsmit. vakars tomēr ir izdevies. migla, vizuļojoša sēna, pēdējās pūstošās lapas uz mitra asfalta un dažas elsberga rindas skanēt skan.

Tikko starp mani un saimnieci (bulgārieti), kas šad tad piedāvā vakariņas, noritēja burvīga saruna:

- Neesi redzējis zobu kociņus, dēliņ, man likās, tepat kaut kur bija.
- Vispār kaut kur, šķiet, tiešām bija.
Skatāmies plauktos, es izraustu atvilktnes, skatos pa malām.
- Kaut kur tepat bija jābūt. - Pauze. - Varbūt es tos redzēju Varnā? - viņa min.
- Varbūt tu tos redzēji sapnī, - es bilstu.
- Nē, sapnī gan ne. Sapnī ne.

Es nez kāpēc itin labi varu iedomāties zobu bakstāmos kociņus sapnī. Bet laikam saimniece ir pārāk normāla, viņa vai nu sapņus neatceras, vai arī nespēj noticēt, ka tie varētu ievīties nomodā.

Nupat noskatījos Serebreņņikova ieštudētās "Mirušās dvēsles" Cēsu festivāla ietvarā - lieliski, spēcīgi un kustinoši! Tāds glāsmains Filipa Glāsa pianistisks minimālisms un Ženē estētika (ne tikai tāpēc, ka uz skatuves tikai veči - kaut kas visā štellē ļoti atgādināja "Les Bonnes", man bij reāls flešbeks). Dažas ainas bija biku statiskas, stieptas un overcooked, piemēram, tā ar Pļuškinu varētu noīsienāties uz pusi, kā arī latvju akcents krievu dziesmās diezgan cirta ausīs, bet tas viss ir sūds pret lielo, vareno pārdzīvojumu un kāpinājumu. Nozdrevs (=Artuss Kaimiņš, starp citu, izcils) uz beigām pat uz skatuves apraudājās. Kā parasti, bija interesanti vērot pianista seju, kuŗā šoreiz nebija nekā no zvēra, laikam mūzikas relatīvās nesarežģītības dēļ (ja vien zvērs neuznira tais brīžos, kad viņš spēlēja piķa melnā tumsā). Nepremenno visu fabulu var reducēt uz motīvu "ar miroņiem tev nebūs špāsēties", kā arī, cita starpā, stāsts iraid arī par vietas un laika piesaistēm sociumā. "Rus', chego ty hochesh' ot menya" beigu dziesmiņā visai atsita uz verlēnisko "Souvenir, souvenir, que me veux-tu", tikai attiecībām ar vietu, man domāt, mūsos ir lielāks nolemtības svars nekā kruzuļotām atmiņām ar muzikālām atskaņām. Īpaši, ja šī vieta ir tik liela kā Krievija. Varbūt - jo dzimtene lielāka, jo vairāk velk uz to atpakaļ? Gravitas. Pat ja beigu beigās "svyaz' eta nepostizhimaya", kā tai dziesmiņā izskanēj'.

omg, ziemeļvācu baroks ir vienkārši satriecošs. tik daudz gaismas un krāsu!

http://www.youtube.com/watch?v=T1NePAB6138&list=FLVBQZVuHhAxA1pAwZ4eiDLg&feature=mh_lolz

(tikai pirmā daļa no šī 20 min. ilgā baudas pinekļa)

virsraksts, protama lieta, atsaucas uz 137. (p)salmu, kuŗa pirmie četri panti smukā vācu val. skan šādi:

An den Strömen von Babel, da saßen wir und weinten, wenn wir an Zion dachten. Wir hängten unsere Harfen an die Weiden in jenem Land. Dort verlangten von uns die Zwingherren Lieder, unsere Peiniger forderten Jubel: ‚Singt uns Lieder vom Zion!‘ Wie könnten wir singen die Lieder des Herrn, fern, auf fremder Erde?

arī korī dziedam tikai daiļu mūziku, Guð/Dieus, kā paveicies!

ielaistas mācības ir kā ielaista slimība, varbūt pat ļaunāk, jo izveseļoties vienā brīdī vairs nav cerību. priekšmets þjóðsögur (pasakas) ir viens no tiem, kas man gandē dzīvi visvairāk, jo tur par 5 kredītpunktiem uz katru lekciju ir sadots tik daudz materiāla, ar kuru mierīgā režīmā ar caurmēra intelektu apdāvinātam lasītājam pietiktu veselam mēnesim (pasniedzējs = sadists + kontroles frīks).

ā, vēl vakar uz atgriešanos te bija neliela zemestrīce. tieši kad laidos miegā (pulksten 1.07), visa māja nodrebēja. es nodomāju, ka gan jau kaimiņiem kāda mēbele nogāzusies un vienā mierā atslēdzos. dažas kursabiedrenes domā, ka tas uz lieliem izvirdumiem.

krīt krusa, skan Hendeļa 'Israel in Egypt', dzīve ir brīnišķīga! šodien sāku apmeklēt isl. mākslas vēstures kursu no 1970. līdz mūsu dienām, lai saprastu, kur ir grandōrs un jēga mūslaiku mākslas niecībā. pasniedzējs, kautrs gejulis, aizkustinoši izskaidroja, ka hronoloģiju noteicis atbilstoši gadam, kuŗā iestājies listaskóli, mākslas skolā: