aptumšotā versija

izlasot lemura šīvakara ierakstu un atminoties vēl to, ko pārdomāju aizvakar - īpaši intensīvi tad, kad gāju lielu gabalu uz baseinu c. sniegu un vēju - man top bēdīgs prāts. man liekas, visi vārdi manī ir nosaluši. es atceros, kā bērnībā krāju vārdus, pierakstīju uz mazām lapiņām u-celmus un vārdus ar visādiem retiem pre- un sufiksiem. var jau to saukt par bērnības un senlaiku idealizāciju, bet, godavārds, manī kādreiz bija daudz lielāks prieks par grāmatām un vairāk cienības pret literatūru un stāstiem. kopš pasāku ar to nodarboties vairāk vai mazāk regulāri (negribu rakstīt 'profesionāli', lai ar savu smīnu neizjauktu ieraksta bēdīgo noskaņu), man daudz kas no senā atklāšanas un apbrīnas prieka ir zudībā gājis. mēs taču vairs nepriecājamies par grāmatām, vai ne, lemur? mēs vairs tās nelasām īsti tā, kā... senis gadis, ar lielu prieku un pat asarainu eksaltāciju. vismaz mūsdienu lit-ra lielākoties ir ar baltiem diegiem sašūta, redzams, ahā, autors izvēlējies to vai citu stratēģiju, re, cik veikli manipulē utt. pēc 100 lpp. lielākoties nav interesanti (tā man bija ar la sombra del viento). beigās tas viss velk uz paviršību, ātrums un veiklums tekstradē un tekstu patēriņā prasa upuŗus. tas sakāms arī par tulkošanu - raugi, man ir dziļa zināšana, ka pie tiem, kurus mēs visvairāk gribētu zināt tekstu izlasījušus vai pārdomājušus, teksts nemaz nenonāk vai arī nonāk un paliek līķformā, t.i., daudzus gadus nelasīts. habent sua fata libelli.

kad tas ir teikts, ir jāpiebilst - cik labi, ka ir senās literatūras veldzējošās dzīles. islandiešu. indiešu. grieķu. mūžīgākas par mūžiņiem.

vakar visu dienu sniga. pret vakaru pierima, un debesis tapa ziemelīgi dzidras, zilas, tāda pilnīgi nereāla krāsa, un pamalē zaļa blāzma un apkārt smagi sniegamākoņi, balti kā kupenas.

mīlu ziemeļus.

***

http://www.youtube.com/watch?v=BVhi90mgYro

I
Lugebat David Absalon, pius pater filium,
tristis senex puerum:
Heu me, fili mi Absalon, quis mihi det ut moriar,
ut ego pro te moriar,
O fili mi Absalon!
Rex autem David filium, cooperto flebat capite:
Quis mihi det ut moriar,
O fili mi,
O fili mi!

II
Porro rex operuit caput suum,
et clamabat voce magna:
Fili mi Absalon,
O fili mi.

pirmseksāmenu drudzī esmu atklājis visādas vietējās valodas dīvainības refleksīvajos verbos un infinitīva konstrukcijās, kurās ir atgriezenisks vai savstarpīgs vietvārds. tās nav viennozīmīgas, un nekur citur tādas neesmu redzējis, pat sanskritā ne! tiesa, pārpratumi nerodas, jo tā, kā raksta universitātē uz tāfeles, neviens nerunā. man pat dzima doma rakstīt par atgrieziskumu, savstarpīgumu un ciešamās kārtas lietojumu, bet nu nah, tas ir pārāk sarežģīti un atbildīgi, labāk kaut ko paļurināt par literatūru, teiksim, steinara braja „sievietēm“, izejot cauri mīlas apsēstībai, maucībai, ripām, paidoktonijai (divkāršai vai vienkāršai, ja pirmo uzskata par dabisku nāvi, lai gan man ir šaubas par to - mūsdienās zīdaiņi tik vienkārši nemirst), visādiem trešporno un citām mūsdienu pseidomākslas tapšanas sastāv-sūdu-daļām, kas saindē mūsu dzīvi un kulminē galvenās varones pašnāvībā. ja viņa varone iraid.

savā ziņā viss darbs smaržo pēc feminisma manifesta, jo s.b. cīnās par līdztiesību un sieviešu aizstāvību. viņš rāda patriarhālo krānu satraukumu, kad pākstis nonāk varas pozīcijās (man uzreiz ienāk prātā dæmigerð åbolti-kona), voilà, citātiņš:

„Par katru sievieti, kura iesēžas parlementā, kļūst par direktori vai citādi „pazemo“ vīriešus ar savu varu, tiek saražots tūkstošiem pornofilmu, kur sievietes tiek atkal noliktas „savā vietā“, padarītas bezpalīdzīgas, paļāvīgas un cieš apkaunojošu sakāvi.“

runa, protams, nav tikai par islandi, bet arī štatiem, t.i., t.s. visu attīstīto pasauli.

un pat ja romānā aprakstītais ir tikai fikcija fikcijā, kas notiek veiksmīgas doku-kino autores galvā (po-mo lasījums), baisi vienalga, jo tas ir tik ticami un tik ciniski uzrakstīts. noskaņa kā pie faulza, bet ciniskuma ziņā pēdējais pārtrumpots. s.b. ir viens no retajiem mūsd. autoriem, kas patiešām rubī fišku, viņam ir idejas, darbs turas kopā, turklāt ir konceptuāla virzība no zemes uz debesīm. kompilators viki-velbeks viņa priekšā ir pirdiens vētrā.

kāds negribētu kaut ko tādu publicēt?

http://www.youtube.com/watch?v=woASb7rRW0s&feature=autoplay&list=FLVBQZVuHhAxA1pAwZ4eiDLg&lf=plpp_video&playnext=2

ļoti gaumīga un bēdīga multenīte par mazo sērkociņu pārdevēju, kas nosala un ar labo tanti pacēlās debesīs, allí, donde los copos caen. la música es preciosa.

"izkaltusī zeme, miera zeme milzu naktīs. (vējš ābelēs, vējš pakalnēs.) vecā zeme lākturī un bēdās. tukšo, izsīkušo aku zeme. bezacu nāves un bultu zeme. (vējš pa ceļiem. pūsma ceļmales birzīs.)"

kāda gan var būt zeme bultām un lākturim? šī ir vienīgā vieta tai dzejolī, kas vēl nerunā uz manu tagadni. bēdām gan ir zeme, vesels kontinents. es ceru, ka l. man piedos, ka nomainīju 'el olivar' ar ābelēm. un 'la sierra' ar pakalnēm. un 'cisternas' ar akām.

akas kā alkas. 'brisa' man liekas no sērijas 'nodrebināties un dzīvot tālāk'. tāda hedonisma brīze kā pasternakam "solovyi zhe zavodyat glaza s sodroganyem"...?

saldsērīgās, sentimentālās zemes atmiņas. nomierināt pārāk smagi. labāk promslaucīt. vajadzības gadījumā izdedzināt vai iemīdīt sniegā. lai paliek vien gramatika, dzeja un mūzika, šās trīs; bet lielākā no tām ir mūzika.

Starptautiskās lidostas Rīga preses sekretāre Sarmīte Bunka-Brilijonka apstiprināja, ka lidmašīnai bija radušās tehniskas problēmas. Viņa sacīja, ka lidmašīnai bija paredzēts lidostā nosēsties plkst. 10.15, taču tā piezemējusies vien plkst. 12.38, kādu laiku aizkavējoties gaisā.

(c) http://www.diena.lv/latvija/zinas/ryanair-lidmasinai-reisa-no-briseles-uz-rigu-rodas-tehniskas-problemas-13899330

ο χειμὠνας ἠρθε πἀλι, likumsakarīgi atcerējos pirmo jaungr. val. nodarbību, kad pirms pāris dienām gaisā uzvirpuļoja pirmās sniegpārsliņas. bijām ar ļudu uz kino. ļuda lieto tādu pašu γ kā jaungrieķu valodā, viņa ir no ukrainas. pilsētā sniegs nokusa, bet esju klāj balta seģene. nedaudzās kritušās lapas nomelnē, bet atlikušās brūni dzeltenas vēl trīsuļo vējā, kura aukas pieņemas spēkā. gaismas kļūst aizvien mazāk. es domāju par sauli un braucu ar riteni pa ielām con el oído lleno de flores recién cortadas. universitātes leviatana apetīte aug augumā, bet es aizvien izmanīgāk krāmēju tam māgā aši rakstītus darbus, pagaidām viss iet cauri, gracias a Dios, a Jesucristo Señor nuestro, un es zinu, ka izturēšu, jo tā ir tikai bērnu spēle.

Svētdien: Loverboy, ROM/SWE/SRB (2011), rež. Cătălin Mitulescu
Pabēdīga filma par kādu nežēlīgu rumāņu skaistuli, kuŗš dzīvo miskastē pie zilās Donavas un risina savas periodiskās finansiālās grūtības, pierunājot savas draudzenes piestrādāt par ielenēm - vispirms turpat Rumānijā, pēc tam Itālijā. Dažas tiek nomušītas, citas izdzīvo. Uz ko tikai neesam gatavi mīlestības dēļ... 7/10

Pina, GER(2011), rež. Wim Wenders
Dokumentāls stāsts par Pīnu Baušu un viņas deju grupu, par to, kā tā radās, kā Pīna strādāja ar cilvēkiem, mācīja viņiem būt trakākiem, nebaidīties, būt brīviem, dejot mīlestībai, lai neietu pazušanā. Par Pīnu, kas ar aizvērtām acīm redzēja visu. Par Pīnas negaidīto aiziešanu un tukšumu, kas paliek. Daudz vielas pārdomām un skumjām. Brīnišķi dabas un deju skati. Vupertāles gaisa vilciens. Kalni. Fantastiska mūzika, man atrāvās asaru slūžas, kad beigās Pīna dejoja pie Žermanu Rošas 'Os teus olhos' (http://www.youtube.com/watch?v=lRBA7jidzzM). Tik daudz skaistuma un gaismas šai sievietē, viņas pašsadegšanā, teju dievtapšanā. 10/10

Os teus olhos não são teus
São duas Avé-Marias
Os teus olhos não são teus
São duas Avé-Marias

Do Rosário de amarguras
Que eu rezo todos os dias
Do Rosário de amarguras
Que eu rezo todos os dias

Os teus olhos não são teus
Desde o dia em que te vi
Os teus olhos não são teus
Desde o dia em que te vi

Os teus olhos são os meus
Que os meus cegaram por ti
Os teus olhos são os meus
Que os meus cegaram por ti

[tavas acis nav tavējās
[tās] ir divas Ave Marijas
tavas acis nav tavējās
[tās] ir divas Ave Marijas

bēdu rožukronī
es skaitu lūgsnas ik dienas
bēdu rožukronī
es skaitu lūgsnas ik dienas

tavas acis nav tavējās
kopš tevi ieraudzīju
tavas acis nav tavējās
kopš tevi ieraudzīju

tavas acis ir manējās
jo tu tās aklas padarīji
tavas acis ir manējās
jo tu tās aklas padarīji]

Aizvakar: Apflickorna (Pērtiķiene(?), SWE (2011), rež. Liisa Aschan
Diezgan savārstīts gabals par divām negantām pusaudzēm un viņu neganto mijiedarbi. Emma un Kasandra apgūst jāšanas māku kādā sporta skolā. Kasandra ir iemīlējusies Emmā, un Emma ar viņu manipulē. Sacensību izlasē iekļūst tikai Kasandra, Emma paliek aiz svītras. Emma (Kasandras izprovocēta "sit man, sit man") iezveļ Kasandrai pa kāju ar (siena) dakšu. Rezultātā K. iziet no ierindas un E. viņu nomaina. Beigu kadrs: E. lepni plīvo zirgā. Bērnišķīgi. Nezinu, ko par šo visu domāt. 5/10

Werckmeister Harmóniák (Verkmeistera harmonijas), HUN (2000), rež. Béla Tarr
Sirreāls gabals par ciema muļķīti (vai varbūt visugudro) kaut kādā dziļā Austroungārijas ziemā. Uz pilsētiņu tiek atvests milzu valis (izbāzts; refleksija par mākslas mākslīgumu); aizkustinoša ir galv. varoņa atrašanās tumšā telpā kopā ar šo karkasu, kam acs skumīgi spīd. Hercoga vārds un runas par jaunu kārtību izraisa fantastiskas jukas un nevajadzīgu varmācību (nemiernieki demolē slimnīcu un sit gulošos). Ļoti prasmīgi radīta bezizejas un absurda sajūta. Melnbaltā estētika un lēnie plāni párceļ pagātnē. 7/10

Vakar: Phnom Penh Lullaby (Pnompeņas šūpuļdziesma), POL (2011), rež. Pawel Kloc
Dokumentāls mazbudžetnieks par nedienām Kambodžā, par drausmīgo trūkumu, maucību, narkomāniju un noziedzību tur. Šo filmu būtu vērts izrādīt pārticīgajā Eiropā. Galvenie varoņi ir cilvēki no ielas, kāds ebrejs un viņa sieva ar 2 meitām (viena ne no viņa). Abi dzīvo galīgā trūkumā un ir spiesti vienu meitu (5 g.v.) pārdot prostitūcijā, jo citādi viņa tāpat tiktu nozagta uz "51. ielas". Režisors pats nespēja paskaidrot, par ko filma ir, teica: par dzīvi. Koncepcijas trūkums un apzinātā sižetiskā nelinearitāte (laikjukas) padara šo citādi vērtīgo gabalu ļoti grūti saprotamu. Būtu vēlams pārmontēt. Citādi - ļoti labi. 8/10

Red State (Sarkanais štats), USA (2011), rež. Kevin Smith
Ļoti spēcīgs gabals par pusaudžu hormoniem un fanātiskiem mormoniem. Asinis šķīst, mormoņi cīnās līdz pēdējam. Jesús Kristur! Filma pompoza līdz absurdam, bet ļoti izklaidējoša. 8/10

Šodien: īsfilmas Kæri Kaleb (Mīļo Kaleb), ICE (2011) rež. Erlandur Sveinsson
Filmiņa par pusaudzību un izaugšanu, savā ziņā Erziehungsgeschichte, kas beidzas letāli - bērni (14 g.v.) + 50 grādu alkohols = galv. varoņa nāve. C'est la vie, baby. 8/10

Meginlandið (Kontinents), ICE (2011) rež. Hallur Örn Árnason
Autobosa šofeŗa nomoda sapnītis par Čarlza Bukovska "On the Continent" tēmu. 6/10

Kría, vegamynd (Kaija, road movie), ICE (2011) rež. Dögg Mósesdóttir
Miglaini filmēts gabals par miglainu dzīvi - bezmērķīgu stopēšanu, sapistām dzīvēm. Skaistas ainavas. Beigas laimīgas, pat naivas. 7/10

Karlsefni (Vīru būšana), ICE (2011) rež. Einar Þorsteinsson
Zvejniekam ir septiņas meitas un beidzot arī dēls. Tomēr dēls viņam nav uz ilgu laiku, viņš visai dramatiski puiku zaudē. Par laimi, drīz uzrodas mazdēls. Visai sirreāls, bet skaists gabals, kas gan maz ko līdz tradicionālo dzimumlomu un stereotipu atcelšanas darbā. 8/10

BDSM, ICE (2011) rež. Jón Gauti Jónsson
Atbaidošs dokupiks par cilvēkiem, kam patīk nodarīt sev un citiem sāpes. Aprakstošs, ne izskaidrojošs - vājprātu jau gan laikam arī velti censties skaidrot. Estētiski nebaudāmi. 1/10

We Refuse to be Cold (Mums nekad nebūs auksts), CAN (2011) rež. Alexander Carson
Naivs gabaliņš par jauna puiša un meitenes stratēģiju "kā pārlaist ziemu Monreālā", viņu apņemšanās, solījumi un sildījumi. 6/10

Vera, ICE (2011) rež. Ugla Hauksdóttir
Par cilvēku dažādos laikos, par dažādiem cilvēkiem vienā, atmiņas, zaudējumi, samierināšanās. Skaista, manipulatīvi iekļauta Šopēna un Mocarta klaviermūzika. Aizkustināja (laikam mūzika vairāk nekā filma). 7/10

Bon appétit, ICE (2011) rež. Helena Stefánsdóttir
Šī īsfilma nudien ir nekāda, istabene Zeme satiek amerikānieti Minervu, nozog viņai kurpes, atliek tās vietā, abas satiekas un sadzeŗ utt. Ļoti nesakarīgi. 1/10

Stanislaw (Staņislavs), ICE (2011) rež. Jón Már Gunnarsson
Par islandiešu ksenofobiju un kultūrmijiedarbes stereotipiem. Vietām smieklīgi. 6/10

Ósýnileg mæri (Neredzamā robeža), ICE (2011) rež. Haukur M. Hrafnsson
Dzīve Polijā - lai islandieši saprot, kāpēc Islandē ir tik daudz poļu imigrantu. Es gan teiktu, ka robeža starp turīgajiem un trūcīgajiem vismaz tai filmā ir vairāk nekā redzama. 5/10

***
Project Nim (Nima projekts), USA (2011), rež. James Marsh
Satriecoši labs gabals par 1970.gados dzimušu šimpanzi Nimu un ASV zinātnes centieniem iemācīt viņam valodu. Šimps dzīvo cilvēku ģimenē, viņam māca zīmju valodu, pēc tam institūtā, pēc tam speciālā mītnē; Nims apgūst daudzus desmitus zīmju, tomēr pastāvīgus teikumus radīt nespēj. Secinājums: šimpanzes ir valodnespējīgi, un tas, kā dzīvnieki sazinās, strictu sensu nav saucams par valodu. Kad Nimam ir 5 gadi, viņu nodod testēšanas centram, jo pieauguši šimpanzes ir pārāk bīstami cilvēkam. Māršs pats bija klāt un atbildēja uz jautājumiem - viņš nemoralizē, neveic nekādas pro-animal rights kampaņas, bet parāda 'darbus, ļaujot tiem runāt paši par sevi'. 9/10

Vakar: Lęk wysokości (Bailes no augstuma), POL (2011), rež. Bartosz Konopka
Nonsekvituriem un dažādām dīvainībām piebārstīts socreālistisks sviests par trīsdesmitgadīgo Tomeku un viņa sešdesmitgadīgo papuci, kas laiku pa laikam demolē dzīvokli, met pa logu televizorus un viesojas psih.slimnīcā. Statiska aktierspēle, samocīti dialogi. Gaŗām. 2/10

Underkastelsen (Pakļaušanās), SWE (2010), rež. Stefen Jarl
Dokufilma par ķīmiju, kas ir mums apkārt un nemanot iekaro mūsu šūnas un asinis. Daudzi zinātnieki dažādās valstīs analizē sadzīvē un farmācijā lietotās ķīmiskās vielas un to ietekmi uz veselību. "Mierinājums" mātēm, kas zīda bērnus: tie ar pienu ievada sevī daļu no mātes ķermenī uzkrātajiem noturīgajiem piesārņotājiem/toksīniem, DDT, PCB (polihrolinētajiem difeniliem), 'endocrine disruptors' un vēl visādām advancētām draņķībām, kuru nosaukumus neatceros, tā ka pēc vairākām grūtniecībām mātēm šo vielu daudzums asinīs ir mazāks nekā caurmēra nezīdītājiem. Šis gabals ir no sērijas "you don't want to know". Un atbildes uz to, kā to izbeigt vai kur glābties, protams, nav. Lieliski integrēti Kafkas citāti (no "Die Verwandlung"). 8/10

El gato desaparece (Kaķis pazūd), ARG (2011), rež. Carlos Sorin
Brīnišķīga melnā komēdija vai detektīva un šausmenes parodija. Luiss sabojā miesu kādam kolēģim, kas it kā mēģinājis viņam nozagt magnumopusu, mūža darbu vēstures filozofijā, un par to tiek iebāzts psihenē. Pēc kāda laika Beatrise (sieva) savāc viņu no turienes. Viņš ir it kā izārstēts un mainījies - kļuvis sabiedrisks, grib ar sievu braukt uz Brazīlijas pludmalēm. Pēkšņi pazūd mājas kaķis Donatello, un sākas visādas dīvainas lietas, līdz Beatrise pati sāk šaubīties par savu veselo saprātu. Fināls makabrs, Luiss nebūt nav izārstēts. Beatrises murgainais sapnis par kaķa un žurkas cīņu un asiņainās žurkas izkrišanu uz Luisa grāmatu kaudzes vien ir ko vērts. Beatrise ir absolūti lieliska. (Viņa, starp citu, tulko literatūru no español iekš italiano, tā vismaz ekrānā izskatījās. Tiesa, viņa to dara neticami ātri.) Filmā skan adorabls argentīniešu akcents. ¡A ver absolutamente! 9/10

Vakar: Faust, RUS (2011), rež. Александр Сокуров
"Ir filmas, kas tev liek sapņot, kas liek raudāt, smieties un domāt, bet ir filmas, ka uz visiem laikiem izmaina tavu dzīvi. Šī ir viena no tādām filmām," sacīja žūrijas vadītājs Darens Aronofskis, norādot, ka žūrijas lēmums par "Zelta lauvas" laureātu bijis vienbalsīgs."
Izmaina, kā tad. My ass. Sokurovs явно ir liellummānijas varā. Netrūkst jau šai blurstiķī arī skaistu skatu, piemēram, tas, kur F. ierauj G. ūdenī, vai Islandē filmētie dabasskati (Sokurovs viesojies RIFFā pirms 2 g. un viņam te "iepaticies", apsolījis braukt atpakaļ. Русские в городе. Arī filmā skanošā vācu valoda patīkama ausij, pat ja dublējumi visai manāmi. Bet pārāk tas viss kaut kā neturas kopā, pārāk viss ir izstiepts un kaitinoši patosains, vietām filma ir vulgāra, pat lopiska. Das Ewig-Tierische, zieht ihn - Sokurow - hinan. 4/10

Šodien: The National Parks Project, CAN (2011), dažādi rež.
Piecās dienās sakomplilēts dokuapskats pa 13 (no vairākiem simtiem) Kanādas dabas parku, kuriem simtiņš svinams. Fonā elektroniska mūzika un visādas mūziķu atklāsmes par to, kā daba atbrīvo. Dabas skati ļoti daiļi. Dažas ļoti skaistas pārejas (fade ins and outs). 5/10

Hyvä poika (Labais puika), FIN (2011), rež. Zaida Bergroth
Ļoti sulīgs gabals par to, līdz kam var novest pārmērīga - virspusīga - socializācija un slimīgi tuvas mātes-dēla attiecības. Leila (māte, aktrise) vīkendā uzaicina draugus paballēties vasaras mājā. Rakstnieks Aimo uz dažām dienām paliek pie Leilas, abiem sākas romāns, bet Ilmari, Leilas vecākais dēls, neieredz šo vīrieti ne acu galā... Abu saspīlētās attiecības kulminē traģēdijā. It kā nekas īpašs šai filmā nav, bet tā ir ļoti baudāma. Mazais brālis dzīvo pasaku pasaulē, runājas ar rūķiem un filmē spāres. Ļoti jauks puhukieli materiāls tiem, kas mācās FI. Burvīgas somu ainavas - atcerējos Latviju... 8/10

Vakar: Wuthering Heights, UK (2011), rež. Andrea Arnold
Postmoderna Brontes versija (ar melnādainu Heathcliff'u un mājasļaudīm, kam f.vārds priekšā pakaļā) sapņa stilistikā (migliņas, pārejas, flešbeki) rāda kaisles un posta stāstu. Ārkārtīgi krāšņi Ziemeļanglijas tīreļi, gan pašas "Kalnu aukas", gan apkārtne. Ļoti daudz sāpīga skaistuma un nedaudz arī pārspīlēta patosa - līst vienmēr aumaļām, viss ir vispārākajā pakāpē - nabadzība, rasisms, ļaunums, jūtas... Garlaicīgi nav ne mirkli. 7/10

Šodien: Le Havre, FI/FR/DE (2011), rež. Aki Kaurismäki
Absolūti burvīga filma, kas rāda Havras bardaku un groteskus franču proletāriešus, pompozu policistu katliņā, ex-bohēmistu Marselu, viņa slimo sievu, kas runā ar biezu somu akcentu (protams, tā ir Kati Outinena), kā arī filmā "ieskrien" bēgļu bērns no Āfrikas... Kaurismeki esot izmeklējis visu kontinentu no Portugāles līdz Vācijai, līdz uzgājis Havru, kurā vēl ir atrodami kurpju tīrītāji, konteineri un policisti, "bēdīgu pilsētu", kurā tomēr ir vieta solidaritātei un cilvēcībai. Šai filmā viss ir saistīts un nekas nešķiet lieks, arī mūzika ir dievīgi laba. Protams, ir pa manipulatīvai klišejai (piemēram, ziedošais ķirsis beigās), bet kas par to, ja pēc noskatīšanās pārņem saldsērīgs aizkustinājums un arī prieks? Izcili. 10/10

Vakar: Bir zamanlar Anadolu'da (Reiz Anatolijā), TR (2011), rež. Nuri Bilge Ceylan
Skaistiem dabasskatiem pilns krimiķis uz absurda drāmas robežas. Policija meklē līķi, atrod, secē. Par cietušo un soģu simpatizēšanos. Gran Prix Award of Cannes. 6/10

Šodien: We Need to Talk about Kevin (Mums jāparunā par Kevinu), US (2011), rež. Lynne Ramsay
Eva kā māte ir visai ambivalenta, un viņas attiecības ar dēlu Kevinu jau no mazā dzimšanas ir strasainas un konfilktiem pilnas. Ārkārtīgi koši sirreāli tēli, pats Kevins arī ļoti bildhaft pusaziāts. 15 g. vecumā viņš ar loku un asām bultām nošauj vai ievaino daudzus klasesbiedrus/biedres, kā arī nošauj tēvu un mazo māsu, kurai jo iepriekš (tieši vai netieši) līdzējis atbrīvoties no vienas acs. Sabiedrība Evu neieredz un notraipa viņas māju un auto ar sarkanu krāsu. Filmā laiks sajaucies daudzos segmentos, kas tiek prezentēti juku jukām. Vispār iespaidīgs skatāmgabals, bet beigas izbojā nevajadzīga didaktika. Māte dēlam: Gribu zināt tikai vienu, kāpēc. Dēls: īsti nezinu. 6/10

Joaeiye Nader az Simin (Naders un Simina, šķiršanās), IRA (2011), rež. Asghar Farhadi
Simina grib tikt prom no Irānas, bet vīrs Naders nedod viņai šķiršanos, jo negrib braukt līdzi, tā kā viņam ir kopjams tēvs. Simina pārvācas pie mātes, bet Naders saimnieko ar 11 gadīgo meitu un pieņem darbā palīdzi, kam arī ir maza meitiņa. Kādu dienu dzīvoklī pazūd nauda, bet tēvs, sasiets, ir izkritis no gultas... Sižets ir ārkārtīgi piņķerīgs, nav vērts te izplūst, skaidrs ir tikai tas, ka šķiršanās un nabadzība ir traumatiska būšana. 8/10

skatoties uz ekrāna labo augšējo malu, es 'izžurnalēties' vietā redzu 'izgulēties', mācību maraþons sāk uzņemt apgriezienus, lasāmgabals nomaina lasāmgabalu, lekcija - lekciju, baznīcas tornis zvana, pulkstenis melodiski bambina, kuģi no rītiem ostā pūš tauri; domas kā gaismas viļņa apdullināti tarakāni aizskalojas kur kurā, triceklīgas kā zirnekļi tās aizgrīļojas prom apziņas kaktos, aizputekļo. ir kaut kādi pieturas punkti, tādas retas laternas tumšā, vējainā parkā, kaut kādas stacijas, kurās uz brīdi ieiet apsildīties, baseina ūdens maigais zaļums un siltās skaujas, dažas atmiņas, pie kurām atgriezties, paņemt pie sevis, piespiest pie krūts un palaist atkal vaļā, jo nekas jau nav uz palikšanu, ne sienams, ne turams - skārienjutīgas zeķubikses, acis, liela autostāvvieta, no kuras grūti atrast izeju, somietes blondie mati un gadu veca meitenīte-rāpulīte vārdā sāga, ko brīdi paturēt un tad atdot mammai, jo pie mammas ir vislabāk, vai ne, sādziņ, es viņai saku tīrā latvian kieli, un viņa pasmaida.

Biju jau aizmirsis, cik stresaini un forši ir būt studentam. Diena atkal dalās nevis stundās, bet minūtēs, un visa ir daudz. Laime. Un ziemeļu saule lutina.