aptumšotā versija

šurp grāmatas uz skolu... man vēl skola tikai pēc nedēļas sāksies, esmu izlēmis to mazliet pasačkot, lai literatūrai no manis vairāk tiek; toties 9. septembrī mums háskóla-í-bíó viesosies pats ģeneratīvisma guru čomskis/homskis, obligāti iešu, vienalga, par ko runās (http://www.hi.is/vidburdir/dr_noam_chomsky_ondvegisfyrirlesari_hugvisindasvids), turklāt laikus, lai vietas trūkuma dēļ nenokavēju kā pirms 9 gadiem donaldu d.!
citādi bez pārmaiņām, draudze; darbs ir tik interesants, ka jau kuro dienu uzvāru kafiju 12, bet atceros par to ap 3...

šeit viss iet uz rudeni, uz sastingumu, es nodomāju, kad veikals bez brīdinājuma atjauno ziemas darbalaiku, to saīsinot par divi stundām, autobuss arī likvidēts, tā ka pienu nācās pirkt benzīntankā un mājup kulties ar stopiem, lielus gabalus velkoties kājām, skatoties, kā saule lēnām slīd aiz kalniem un putniņi ilgi pavada, valsēdami savādus lokus ('atā-atā'); nācās braukt ar četrām mašīnām, visās runāt ar to vadītājiem viņu dzimtajā valodā, italiano 2 volte, Deutsch (Vielen herzlichen Dank - Kein Thema!), íslensk. makaroņņiki šķiet šovasar īpaši iecienījuši Islandi, viņu te ir ka biezs. jauki, patīkami cilvēki, ļoti atplaukst, kad ar viņiem parlo italiano.

braucieni uz veikalu un uz baseinu ir vienīgā pārmaiņa no nerimtīgās darba dunas, kurai esmu sevi dzelžaini pakļāvis. man sanāk strādāt 10-16 stundas diennaktī, ar īsām ēšanas, kafijas, lasīšanas vai džogingpauzēm. dienas veļas cita pār citu kā viļņi, izzūdot bez pēdām; ja nebūtu datora vai mobilā, es vairs vispār nefilmētu, kas ir par dienu, kas par datumu, laiks ir vienādojies, tikai mākoņi aiz loga slīd dažādos augstumos. vakar man no lielas domāšanas un piepūles sāka sāpēt galva, rokas, skausts un viena acs, izlēmu uztaisīt probežku līdz zagļu ielejas baznīcai palūgt Dievu, lai dod spēku; 3,5 km turp, tikpat atpakaļ; lija smalks lietiņš, viss bija tik skaidrs, gaiss tik tīrs, tāds apskaidrības, laimes mirklis.

vārdnīcas katorga iet uz priekšu ellīgi lēni, es vispār nezinu, vai ar to tikšu galā. visi piemēri, ko saceru pats, lielākoties ir gramatiski pareizi, bet "mēs tā nesakām", man nākas kompilēt tikai no esošiem paraugiem, tas ir tik nokaujoši garlaicīgi, visas tās paredzamās, dumjās frāzes, kas saliktas standarta tulkojošajās vārdnīcās. labi, ka ir uz vietas kādi dzimtvalodnieki, es prasu, kad vien varu.

vienunakt man rādījās dīvains sapnis, it kā man līdzās būtu tēja, tāda silta un oblomoviski inerta, bet tad es (sapnī) it kā rūpīgāk ieskatījos un samanīju, ka viņa iekūņojusies, tapusi par tādu baltu maisu (kā sega numur divi, kas nez kāpēc man bij nolikta uz gultas pirmskipras periodā), kam - vairs neatminos, kā tas var būt - virsū bija LJ user simbols un vārds 'tēja', pavisam dīvaini, ne, bet tas no vientulības un pārtulkošanās, es sevi mierinu.

pāris rindiņu ne no kaltenes, no kipras, tralli-valli, vajag zāles stipras. šeit viss atgādina TR, BG vai GR, tikai kaut kā sīkstāk. mazumā ejošā dialektā brīnišķas skaņas (č, dž, kš, š...), par to paldies turciņiem, viņiem arī par lielisko virtuvi. lauki izkaltuši, zeme sasprēgājusi, leikosija sadalīta, turklāt vidū vēl νεκρή ζώνη, t.i., mirusī zona, iela, kurā nevar iekļūt bez ļoti īpašas atļaujas. man gan nav spēka pa pilsētu apkārt staigāt (+39), turklāt laika arī nav, mūs visu laiku vadā apkārt jēli zaļā, aukstā autobusā.

mēs braucam pa laukiem, un zemnieki, kuru valodā vēl saglabājies kipriešu dialekts, domā, ka mēs varam ietekmēt κοινή αγροτική πολιτική (kopējo lauksaimniecības politiku), dāvina mums augļus. gŗūti viņiem ejot, mazi zemes gabaliņi, lielas ražošanas izmaksas. to mēs visi saprotam, jā.

mirušas pilsētas. īpaši demarkācijas līnijas tuvumā. gribētos tur pafotografēt, ļoti.

cilvēki gan jauki. salīdzinājums varbūt ir pārsteidzīgs un aprokisimatīvs, bet kiprieši liekas pieklājīgāki un izpalīdzīgāki nekā grieķi.

kiprieši - kā jau visi, kam ir iespēja - ekspluatē vājākos: es skatījos, kā uz lauka strādā kāds ļoti tumšs, aziātiska paskata puisis, un tāda pati meitene, lupatainā lakatā ietinusies. karstā saulē rušina kartupeļus. imigrantus še ievedot no turcijas, no bulgārijas, no rumānijas, no pakistānas, bangladešas un pat vjetnamas. kipras republikā (neskaitot z-kipru) ir ap 800 000 cilv., no tiem 150 000 ārzemnieku. baumo, ka kiprā dzīvojot 10% krievu. jā, un pēc tam mēs paviesojāmies šīs saimniecības ofisā, pie kura sienas bija marmora (!) plāksne ar saimniecības valdes sastāvu. pie durvīm bija ļoti biezs audis un mersis. pie sienām - fotogrāfiju rindas, kas atspoguļo šīs saimniecības vēsturi angļu laikos (ante 1960), pirmajos neatkarības gados, nemieru jukās, t.s. "pēcokupācijas laikos", un tagad, ES subsīdiju ērā. visās bildēs viena aina - strādnieciņi tievi tievi, priekšnieki resni resni.

jau nedēļu vārgstu ar kaut kādu neizprotamu ligu - dakteris teic 'leichte erkältung' un izraksta man 5 dažādus inhalatorus un aerosolus, no kuriem nopērku vienu, jo zinu, ka, nepalīdzēs viens, arī pieci nepalīdzēs. daudz guļu, būdams uz slimības lapas, tas ir labi, daudz lasu, tas arī labi, tikai strādāt nespēju, bet to var iedzīt.

aizpagājušnakt pie manis sapnī atnāca mirušais vecaistēvs un vecmāmiņa; nē, drīzāk es aizgāju pie viņiem - pa tādu zemes strēmeli, ko no abām pusēm nodalīja daugava - tā izskatītos lucavsala, ja būtu šaura šaura; arī vidū tai bija ūdens kā tādā izfrēzētā sliedē; loģikas tai visā nekādas, jo šī pussala, ja bērnības atmiņas mani neviļ, nekur neved. es ienācu mājā (tā bij uz mata kā mūsu lauku māja ogres rajonā, nezinu, kā tā tur gadījās). tur jau viņi bija: vecāmāte tāda pati kā bērnībā, pirms zaudēja prātu, gadus sešdesmit veca, viņa bija kaut kur fonā, bez izteiksmes, kā apkārtnes gaiss, kas top manāms tikai tad, kad tā trūkst; vecaistēvs gan "centrā", tāds kā pirms nāves, uz gadiem deviņdesmit, viņš gulēja bez segas lielā platā gultā, mugurā vien savalkāts apakškrekls, gaŗas apakšbikses, arī, šķiet, vilnas zeķes, viss tāds nevīžīgs, sirmiem rugājiem apaudzis, kā jau cilvēks, kas vairs neseko līdzi savai ārienei. dzīvesguris. labs. es zināju - viņš jūt manu klātbūtni. es atlaidos viņam blakus tai gultā un skaļi pateicu pie pašas auss, lai viņš sadzird: "es tevi mīlu". un viņš atbildēja ar to pašu. un tad es pamodos un nodomāju, ka tā mirušie dzīvo mūsos.

šovakar... filharmonijā... koncertā (2 neatbildēti zvani)... londonas simfoniskais, janiks nezē segēns pie pults, fogts pie klavierēm, bēth. 5. klav.k.(op.73 l'empereur), berlioza fantastiski murgainās mākslinieka dzīves epizodes, tūkstošreiz dzirdētās... es jutu daudzas atmiņas atšķetināmies... (vispār balss ir atgriezusies, paldies par ieteikumiem, draugi... vienvārdsakot, es atcerējos velsa 'stranger' un zvana torni (diaboliskais berliozs!) un vēl - bēthovena konc. otrajā daļā (bēdīgi un mazliet kustināti) - kaut kādas t.s. iespējas, kas nekad nav īstenotas (bet varbūt ne gluži vēlmes (tas būtu pārāk kavafiāniski un varbūt ne gluži patiesi, jo kavafim to retrospekcija ataust nomirušu ķermeņu (vai augumu) formā, bet manējās bija iespējas, plāni, ieceres... tādas kā samurcītas papīra bumbiņas, kas, ūdenī mestas, atritinās un uz tām rakstītās stratēģijas vai mīlasvārdi izplūst un iekrāso... viņas krita 'ūdenī' ar tādiem kā pakšķiem, kas atgādināja rimti šautus šampanieša pudeļu korķus, pavisam viegli tie skanēja, un es šīs bumbiņas sajutu pavisam skaidri, it kā man būtu tāds apskaidrības (vai varbūt jumtabraukšanas?) brīdis, ko, iespējams, katalizēja mūzika, tās sapņaini ēnainās vijas, gaismas, glāsti (atpakaļ pie vēlmēm?)... un es piedzīvoju arī tādu hiperjutību, kas mani piemeklē reti... es dzirdēju visas elpas, katru atsevišķi un visas kopā - kā tādu švīkstošu papīru vai, drīzāk, koku, kas klusi skrapst vējā, daudzus tādus kokus, veselu elpu mežu (es laikam to jau esmu rakstījis vai vismaz domājis noteikti), tas bij dzīvniecisku, biedējošu elpu jūklis... (nevilšus iedomājos pieklusinātu čūsku šņākoņu vai ķirzakas ar izbāztām mēlēm; vai kaut kādas sīkbūtnes, kas klusi filtrē netīrumus, kuri rūgst ar tādu sīcošu troksni... tāds nesimpātisks man tobrīd likās šis eksaltētais klepojošais publikums ar visiem bravo un roku plīkšķiem vietā un nevietā (gulds ne velti aizliedza aplaudēt un, esmu pārliecināts, mūziķiem, ja viņi tādi ir savā sirdī, draugos ar orfeju, euterpi un melpomeni, viņiem arī plus mīnus dziļāk vai seklāk apziņā šādi publiskas jūsmas apliecinājumi pie kājas iraid; ja nevaid, tad viņu apziņa, iespējams, vēl nav sasniegusi sublīmus augstumus, un tas nekas, ka tehniski viņi ir tādi vituozi kisini, tomēr ar sterilām dvēs'lēm, kas mūzikā nepiedalās); nav tā, ka man nepatiktu cilvēki - pat ja viņi sēž man pretī un viņu ir daudz, turklāt daži nav izslēguši mobilos telefonus (jā, šādi cilvēki ir ne tikai latvijā), man drīzāk nepatika tās viņu skaļās elpas, ko es sadzirdēju; tās it kā nolaupīja mūzikas būti un ar savu dzīvniecisko fizioloģismu visu piezemēja... es vēl nodomāju, nez, vai es arī tik skaļi elpoju? caur degunu lielākā daļa cilvēku elpo skaļāk, jo šaurākās trubās ir vairāk berzes); piepeši konstatēju, ka man netīkama ir arī pianista dzīvnieciskā sejas izteiksme... to varēju itin labi samanīt, jo sēdēju ekskluzīvā vietā aiz orķestŗa virs skatuves, kur atrodas kādi 0,5% publikas; viņš skatījās uz orķestri, bija ar muguru pret 'grande salle' (tiem 99,5%), palaikam viņš tā saviebās, kad ar rāvienu atcēla dažu labu gk. fff no klavierēm - ar tik baisu konvulsiju, ka pirmoreiz salēcos, jo man šķita, viņš nokritīs no beņķīša un būs promnesams bez dzīvības; bet nē, tā lauzās no viņa pa visām porām; virtuozais vīrs nemitīgi slaucīja sviedrus no platās pieres ar baltu lapiņu, ko ielika flīģelī... bet tas vēl nebūtu nekas... šausmīgākais bij tas, ka viņš brīžiem bestiāli ieīdējās, kad vijoles iestājās tā paskaļāk (jēzus, es domāju, kas ar viņu notiek?). tas mani nomulsināja ne pa jokam. vai to vēl kāds pamanīja? bet spēlēja viņš dievīgi labi, nesalīdzināmi labāk par jau minēto wunderkindu kisinu ar visu viņa traģisko wunderkindheit. orķestris kopumā bija izcils un diriģents arī... turklāt ļoti ekstātisks... berliozu diriģēja bez partitūras. viņš palaikam iesēcās - skaļi un alkaini, kā kampdams pēc gaisa, bet tas īpaši netraucēja. es domāju, viņš izdzīvo mūziku ar visu ķermeni, bet ne tik lopiski kā pianists. viņa transs bija cita veida, kaut kāds daudz mērķtiecīgāks. pianists savukārt vienkārši uzvedās tā, it kā viņš būtu apsēsts. bet varbūt šis konstatētais (vai šķietamais) konflikts starp āriņu un iekšiņu notika tikai manas galvas toposā, jo sniegums, ar ausīm un krūti tverts, šķita fenomenāls.

atmiņas aizveŗas. (visas iekavas ciet)

no folkloras aktivitātēm vakar un aizvakar, kas, pieaugot iztukšoto vīna pudeļu skaitam, aizvien vairāk izklausījās pēc nekvalificētas bļaušanas, man ir pilnīgi pazudusi balss. tas ir īpaši jauki darba power point prezentācijas priekšvakarā, kuŗā rīt pl. 11.00 esmu pirmais speaker ("will introduce the round table on retour"). vai varbūt aizsmakumā vainīgs vakardienas 40 minūšu skrējiens ar suni pa mežu lietū. kyrie eleison. kāds var padalīties balss reanimēšanas idejās?

izdevēju rijība vai iztēles trūkums aktualizējis klišeju "obligātā literatūra", kas aizvien biežāk parādās grāmatu aprakstos, atsaucot atmiņā skolas laika traumas:

Obligātā literatūra humanitāro zinātņu studentiem, kā arī visiem tiem, kuri ir gatavi nodoties domas eksperimentiem.
Grāmatas darbība lielākoties norisinās mūsu laikos, taču 19. gadsimtam veltītās lappuses ir obligāta lasāmviela katram vēsturisko romānu cienītājam.

pēdējais (teikts par absolūti netalantīgās kostovas murgiem) ir īpaši gards oksimorons.

brīnumaina diena, kaut tādu būtu vairāk! pirmkārt, baznīcā Mārtins Steisijs (Martin Stacey) skaisti spēlēja ērģeles: Brāmsa korāļprelūdiju un fūgu O Traurigkeit, o Herzeleid, pēc tam arī Šūmana kanonstudijas (op.56) un nobeigumā nemirstīgā JSB prelūdiju un fūgu re min. (BWV 548). otrkārt, baznīcā bija savācies puskurss un Oksjuša vienīgā izrādīja atsaucību, kad izteicu domu doties tumsā peldēties. ezerā ūdens bija silts silts, peldēt bija absolūts kaifs. mēs pārmaucām pāri visam kallavesi, tiesa, ne tai pašā platākajā vietā, bet diezgan. bļin, viņa fantastiski labi peld, es nodomāju, un afigenno ātri, ņemot vērā to, ka peldēja kā īsta dāma, nebāžot galvu zem ūdens, lai nesabojātu frizūru un tušu. vēlāk atzinās, ka ir izbijusi peldēšanas čempione.

kuopio universitātē, kur kārtējo reizi esmu iekūlies pamācīties suomen kieli, šogad nolasījusies īpaši dīvaina grupa: 80% krieveņu labākajos un vairs ne tais labākajos gados, viena holandiešu pensionāre, kas nupat iegādājusi šeit mazīpašumu (kesämökki), viena poliete ar somu bf, kā arī tukls turbānots indietis (ekonomikas doktorants) un tāds no puskoka nokritis miegains japānītis (ne viens, ne otrs neko nerubī). no tām krievenēm viena mākslīga blondīne vārdā oksjuša ņēmās pie pusdienu galda pārbaudīt manu krievu valodu. laikam ar rezultātu bij mierā, turklāt sarunas gaitā man izdevās viņu iedzīt mulsā bezizejā. raugi, uz manu jautājumu "a vy kem rabotajte" viņa valšķīgi attrauca "ya vrach", un tad es pēc principa skazala a tak skazhi i b pajautāju "a kakaya imenno u vas special'nost'", pēc kā sekoja nu ļoti ilga pauze, dīvaini, es nodomāju, kāds dekoratīvs piesārtums, it kā par specialitāti būtu jākaunas vai it kā es viņai būtu pavaicājis ko intīmu, piemēram, vai viņa taisa abortus vai arī cik gadu vecumā un kādos apstākļos viņas vecmāmiņa ir zaudējusi nevainību; tak izrādījās, ka maniem domu piemēriem tomēr ir zināms bearing, jo beigu beigās viņa izstomīja "ya ginekolog".