aptumšotā versija -

šovakar... filharmonijā... koncertā (2 neatbildēti zvani)... londonas simfoniskais, janiks nezē segēns pie pults, fogts pie klavierēm, bēth. 5. klav.k.(op.73 l'empereur), berlioza fantastiski murgainās mākslinieka dzīves epizodes, tūkstošreiz dzirdētās... es jutu daudzas atmiņas atšķetināmies... (vispār balss ir atgriezusies, paldies par ieteikumiem, draugi... vienvārdsakot, es atcerējos velsa 'stranger' un zvana torni (diaboliskais berliozs!) un vēl - bēthovena konc. otrajā daļā (bēdīgi un mazliet kustināti) - kaut kādas t.s. iespējas, kas nekad nav īstenotas (bet varbūt ne gluži vēlmes (tas būtu pārāk kavafiāniski un varbūt ne gluži patiesi, jo kavafim to retrospekcija ataust nomirušu ķermeņu (vai augumu) formā, bet manējās bija iespējas, plāni, ieceres... tādas kā samurcītas papīra bumbiņas, kas, ūdenī mestas, atritinās un uz tām rakstītās stratēģijas vai mīlasvārdi izplūst un iekrāso... viņas krita 'ūdenī' ar tādiem kā pakšķiem, kas atgādināja rimti šautus šampanieša pudeļu korķus, pavisam viegli tie skanēja, un es šīs bumbiņas sajutu pavisam skaidri, it kā man būtu tāds apskaidrības (vai varbūt jumtabraukšanas?) brīdis, ko, iespējams, katalizēja mūzika, tās sapņaini ēnainās vijas, gaismas, glāsti (atpakaļ pie vēlmēm?)... un es piedzīvoju arī tādu hiperjutību, kas mani piemeklē reti... es dzirdēju visas elpas, katru atsevišķi un visas kopā - kā tādu švīkstošu papīru vai, drīzāk, koku, kas klusi skrapst vējā, daudzus tādus kokus, veselu elpu mežu (es laikam to jau esmu rakstījis vai vismaz domājis noteikti), tas bij dzīvniecisku, biedējošu elpu jūklis... (nevilšus iedomājos pieklusinātu čūsku šņākoņu vai ķirzakas ar izbāztām mēlēm; vai kaut kādas sīkbūtnes, kas klusi filtrē netīrumus, kuri rūgst ar tādu sīcošu troksni... tāds nesimpātisks man tobrīd likās šis eksaltētais klepojošais publikums ar visiem bravo un roku plīkšķiem vietā un nevietā (gulds ne velti aizliedza aplaudēt un, esmu pārliecināts, mūziķiem, ja viņi tādi ir savā sirdī, draugos ar orfeju, euterpi un melpomeni, viņiem arī plus mīnus dziļāk vai seklāk apziņā šādi publiskas jūsmas apliecinājumi pie kājas iraid; ja nevaid, tad viņu apziņa, iespējams, vēl nav sasniegusi sublīmus augstumus, un tas nekas, ka tehniski viņi ir tādi vituozi kisini, tomēr ar sterilām dvēs'lēm, kas mūzikā nepiedalās); nav tā, ka man nepatiktu cilvēki - pat ja viņi sēž man pretī un viņu ir daudz, turklāt daži nav izslēguši mobilos telefonus (jā, šādi cilvēki ir ne tikai latvijā), man drīzāk nepatika tās viņu skaļās elpas, ko es sadzirdēju; tās it kā nolaupīja mūzikas būti un ar savu dzīvniecisko fizioloģismu visu piezemēja... es vēl nodomāju, nez, vai es arī tik skaļi elpoju? caur degunu lielākā daļa cilvēku elpo skaļāk, jo šaurākās trubās ir vairāk berzes); piepeši konstatēju, ka man netīkama ir arī pianista dzīvnieciskā sejas izteiksme... to varēju itin labi samanīt, jo sēdēju ekskluzīvā vietā aiz orķestŗa virs skatuves, kur atrodas kādi 0,5% publikas; viņš skatījās uz orķestri, bija ar muguru pret 'grande salle' (tiem 99,5%), palaikam viņš tā saviebās, kad ar rāvienu atcēla dažu labu gk. fff no klavierēm - ar tik baisu konvulsiju, ka pirmoreiz salēcos, jo man šķita, viņš nokritīs no beņķīša un būs promnesams bez dzīvības; bet nē, tā lauzās no viņa pa visām porām; virtuozais vīrs nemitīgi slaucīja sviedrus no platās pieres ar baltu lapiņu, ko ielika flīģelī... bet tas vēl nebūtu nekas... šausmīgākais bij tas, ka viņš brīžiem bestiāli ieīdējās, kad vijoles iestājās tā paskaļāk (jēzus, es domāju, kas ar viņu notiek?). tas mani nomulsināja ne pa jokam. vai to vēl kāds pamanīja? bet spēlēja viņš dievīgi labi, nesalīdzināmi labāk par jau minēto wunderkindu kisinu ar visu viņa traģisko wunderkindheit. orķestris kopumā bija izcils un diriģents arī... turklāt ļoti ekstātisks... berliozu diriģēja bez partitūras. viņš palaikam iesēcās - skaļi un alkaini, kā kampdams pēc gaisa, bet tas īpaši netraucēja. es domāju, viņš izdzīvo mūziku ar visu ķermeni, bet ne tik lopiski kā pianists. viņa transs bija cita veida, kaut kāds daudz mērķtiecīgāks. pianists savukārt vienkārši uzvedās tā, it kā viņš būtu apsēsts. bet varbūt šis konstatētais (vai šķietamais) konflikts starp āriņu un iekšiņu notika tikai manas galvas toposā, jo sniegums, ar ausīm un krūti tverts, šķita fenomenāls.

atmiņas aizveŗas. (visas iekavas ciet)