aptumšotā versija

lasu... un paliek pavisam skumji. tik daudzi no mums... ir prom. tālu. pārāk daudzi.

jērikā (jericho) es uz kārdināšanas kalnu nedevos - štrunts par svelmi, naudu vai šaubām par vietas autentiskumu. mani atturēja pārliecība, ka lai nu kā, bet par kārdinājumu trūkumu savā dzīvē es nudien nevaru sūdzēties.

vienā bezmaksas avīzē šorīt parādījās rakstelis, pie kura bij aplūkojams, kā jautri rotaļājas krāsainās drānās tērpti nēģerēni; apcere par agrīnā bērnībā attīstītu motoriku, kas esot tālākizglītības pamatplatforma un tātad āfrikas nākotnes stūŗakmens utt., to lasot, es nevilšus atcerējos paša rotaļas 1. klasē, kad mēs ar vienu klasesbiedru - šķiet, viņu sauca dainis, bet uzvārdu gan vairs neatminos - gājām attīstīt motoriku telpā starp kādreizējā bērnudārza sētu un tuvīnajiem kokiem. tādus pārgalvīgus lēcienus un griezienus in mid-air neesmu vairs piedzīvojis. tā bija tāda laime caur bailēm, laime par telpisku bezbailību, lidojuma laime. man liekas, no tā daiņa varētu būt iznācis labs akrobāts vai žonglieris. viņš turklāt mācēja parādīt un iemācīt, tātad arī fizkultūras skolotājs no viņa būtu sanācis labu labais. tikai sanākam mēs, kas nu kuŗais.

God, God, God, waarom juist hem, waarom precies hem, kāpēc tieši viņš, tieši šis als op grafomāns, tieši šai kursā, kur esmu tik ļoti ne v kassu, tik ļoti beztēmā, turklāt vislielākā laika trūkuma un visdziļākās skepses brīdī! Es viņu atveŗu un lasu savas domas:

"Niet het landschap had hem aangegrepen, maar de vergeten herinnering ann de voorstelling van dit landschap: het neerhof, dat in zijn onleesbare intimiteit zo diep in hem zat dat de hele wereld aan deze voorstelling ging beantwoorden - de dreiging, het licht, het verlangen om te begrijpen wat er zich op de achtergrond bevond. Heimwee naar het onbegrijpelijke."

"Ne jau tā ainava bija viņu aizkustinājusi, bet gan aizmirstās atmiņas par šo ainavu iztēlē: saimniecības ēkas, kuŗu neatšifrējamā tuvība bija iesēdusies viņā tik dziļi, ka visa pasaule sāka līdzināties viņa iztēlei - draudi, gaisma, vēlme saprast, kas ir tur, vēl tālāk. Ilgas pēc neizprotamā."

gada priekšpēdējā diena - pēkšņi uzpeld labi nosēdušās atmiņas par ļermontova parku un ļermontova ielu, ja to tā vēl sauc, tur, kur tas kalniņš, kas saltā ziemas vakarā pirms daudzām mūžībām likās tik augsts, tik bīstams; pie viena atceros arī ļermontova patosaino dzeju, kas bija jālasa skolā un tolaik man itin labi patika, atmiņas par goŗkija māti, matj perematj, kas galīgi nepatika; na und, du wuerdest vielleicht fragen, kas par to? it nekas, mani vien pārsteidza, cik spilgtas un skaudras ir šīs atmiņas, cik neizsmeļamas prieka un pazemojuma potences glabājas kaut kādos apcirkņos (rakstu "kaut kādos", jo pieļauju iespēju, ka tas viss atrodas kaut kur ārpus manis; kuŗš gan teicis, ka atmiņu toposs ir cilvēks?); likās, tas noticis vakar, vēl vakar es stāvēju ar savām sarkanbrūni krāsotajām koka ragaviņām apledojuša paugura virsotnē. bet pagātnes vakardienai uzslāņojas virsū tas, kas notika šovakar - neaptumsusi pilnmēnesgaisma sniegotos laukos pie ozolniekiem, balts un silts zirgs, spodrs, sasukāts, izķemmēts. straujš, bet visnotaļ valdāms - tas auļoja tā, ka likās, es lidoju. baiļu ne druskas. auksti gan. decembŗa vējš. es piespiedos zirgam. gaiss smaržoja pēc ziemas.

ak, cik šeit ir labi!!! šarmē ne tikai tās sarkani dzeltenās lapas, kas jūk un birst un pielīp pie stikla, pielīp pie sejas, ne tikai plašumi, mākoņi, bet visi iemīļotie atslēgas vārdi atmiņā atsvaidzinātā, jebkurai universitātei piemītošā bardaka atmosfērā. te visam piemīt pilnīgi cits ātrums un efektivitāte, tikai man ir stundu un spēka maz, lai to visu tvertu. te kultūra (gan institucionalizētā, gan neformālā) visās malās, māksla ikdienā un izstāžu zālēs. gemäldegalerie, kur nekad neapnīk, un Herlinde Koelbl. Fotografien 1976–2009 gropius-bau. lieliskas fotogrāfijas, tomēr vareni manipulatīvas, nodomāju, juzdamies kustināts. iespaidu jūra. savā ziņā es jūtos kā komiksā (no malas), gan 14. gadsimta ikonā (iekšēji), kur mūžība un vienlaicība skalojas zelta gaismā.

kursos visveertiigaakais pagaidaam man liekas dziedaashanas kurss. luuk, ko iemaaciijos (de - varbuut es tev nodziedaashu, pavisam klusu):

Назад, назад, моме Калино,
немой да одиш подир мен,
че у назе има гора висока
не можеш да я преминеш.

(atpakalj, atpakalj, meitene Kalina,
tu nevari naakt man pakalj,
jo muusu pusee ir augsts kalns,
tu nevari tikt tam paari.)

Ке се престорам на сокол пиле
и пак при тебе ке дойдам.
Гора ке прелитам,
пак при тебе ке дойдам
вечно твоя ке бидам.

(tad es paarveertiishos par vistu vanagu
un tik un taa nokljuushu pie tevis.
paarlidoshu paari kalnam,
tik un taa nokljuushu pie tevis
un buushu tava uz muuzhu.)

Назад, назад, моме Калино,
немой да одиш подир мен,
че у назе има река длибока
не можеш да я препливаш.

(atpakalj, atpakalj, meitene Kalina,
tu nevari naakt man pakalj,
jo muusu pusee ir dzilja upe,
tu nevari paarpeldeet tai paari.)

Ке се престорам на риба мрена
и пак при тебе ке дойдам.
Река ке препливам,
пак при теб ке дойдам
вечно твоя ке бидам.

(tad es paarveertiishos par juuras zivi
un tik un taa nokljuushu pie tevis.
paarpeldeeshu paari upei,
tik un taa nokljuushu pie tevis
un buushu tava uz muuzhu.)

Назад, назад, моме Калино,
немой да одиш подир мен,
че у назе има трева висока
не можеш да я преминеш.

(atpakalj, atpakalj, meitene Kalina,
tu nevari naakt man pakalj,
jo muusu pusee ir augsta zaale,
tu nevari tikt tai cauri.)

Ке се престорам на люта змия
и пак при тебе ке дойдам.
Трева ке преминам,
пак при тебе ке дойдам
вечно твоя ке бидам.

(tad es paarveertiishos par niknu chuusku
un tik un taa nokljuushu pie tevis.
izliidiishu cauri zaalei,
tik un taa nokljuushu pie tevis
un buushu tava uz muuzhu.)

Назад, назад, моме Калино,
немой да одиш подир мен,
че у назе имам убава жена
и две-три дребни дечиня.

(atpakalj, atpakalj, meitene Kalina,
tu nevari naakt man pakalj,
jo muusu pusee man ir skaista sieva
un divi triis mazi beerninji.)

Ке се престорам на църна чума
и пак при тебе ке дойдам.
Жена ке уморам,
дечиня ке гледам
вечно твоя ке бидам.

(tad es paarveertiishos par melnu meeri,
un tik un taa nokljuushu pie tevis.
es nogalinaashu sievu,
ruupeeshos par taviem beerninjiem
un buushu tava uz muuzhu.)

kad marijai* bija astonjpadsmit gadu, vinju ar draudzeni meegjinaajis izvarot kaads spavains "чембе" (alusveeders). meitenes stopeejushas kaut kur piesofijaa, un tas tips savaacis vinjas un, nekjiitrus tekstus biidiidams, saacis liikumot pa kaut kaadiem sanceljiem. tad marija vinjam pateikusi, ka varas aktaa objektificeets top varmaaka, nevis upuris, "un es ceru, ka neliksiet mums vilties potences un izmeeru aspektaa". peec shiem tekstiem vinjsh aptureejis mashiinu un izmetis abas laukaa.

*skaistajai marijai tagad ir 29 gadi un perfekts augums. vinjas teevs ir ebrejs, inzhenieris, bet maate - bulgaariete, maakslas veestures profesore. marija ir konsultante kaadaa eiropas imigraacijas iestaadee. briivajaa laikaa vinja ciinaas par dziivnieku tiesiibaam, un dara to sirsniigi. vienaa vakaraa vinja man iemaaciija vairaak valodas vieniibu, nekaa es apguustu kursos 3 nedeeljaas (nemaz nerunaajot par lamuvaardiem un aspraatiibaam). благодаря ти!!!

kolēģes mašas sameklētā bulg. val. privātskolotāja мая ir pilnīgs košmars. pirmkārt, viņa ir nevis filoloģe, bet ģeoķīmiķe, kurai par gramatiku maz sajēgas. otkārt, viņas izraudzītā mācību metode ir dena brauna "da vinči koda" tulkojuma uzklausījumi cd formātā. treškārt, viņa grib par saviem pakalpojumiem saņemt eiru minūtē, kas, manuprāt, ir žirno. visbeidzot, viņas rokas rotā garas melnas spalvas. par ko man tas viss?

es skatījos uz tevi aizvakar, atvadoties, un atcerējos to slaveno prusta frāzi, kas ir tik bezgalīgi gaŗa, ka nesaīsinātu to šeit iekļaut jau būtu bezgaumīgi:


"Je trouvais important qu'elle ne partît pas avant que j'eusse pu la regarder suffisamment, car je me rappelais que depuis des années je considérais sa vue comme éminemment désirable, et je ne détachais pas mes yeux d'elle, comme chacun de mes regards eût pu matériellement emporter et mettre en réserve en moi le souvenir..."

(Man likās svarīgi, lai viņa nebrauc prom, pirms man nav bijusi iespēja kārtīgi viņu aplūkot, jo es atminējos, ka jau gadiem ilgi domāju, ka viņa izskatās izcili iekārojama, un es neatrāvu no viņas acu, it kā ik skatiens man ļautu vieliski paņemt un noglabāt sevī atmiņas...)

nez, vai rakstot nekrologus, visi domā tāpat kā es: "nez, kāds gan būs mans nekrologs?"

mana bij. pasniedzēja nāk kā melns mākonis virsū ar lūgumiem uzrakstīt vienu in memoriam (ak, nāve, tu esi visur), un es, ienirstot citātu avotā, kā pirmos atrodu šādus sēmonīda vārdus:

"pēc miruša par vienu dienu ilgāk skumt
mums nevajag, ja esam kaut cik prātīgi."

laikam būs jāiztiek ar seneku...

lidmašīnā izlasīju arī koltesa (bernard-marie koltès, 1948-89) ambivalento lugu ar subj. rindā ierakstīto nosaukumu, man blakus sēdēja inteliģenta, hm, un daudzfunkcionāla amerikāniete (pēc izrunas spriežot), viņa vīlēja nagus un vienlaikus lasīja readers' digest.

luga-monologs ir par kādu salijušu džeku, kas nekad nespēj izšļākt pilnīgi līdz galam, jo viņam ir traumatiska pagātne, c'est à dire, sapistas smadzenes (nu, tipa, kā daudziem šeit), aptīrīts un izmisis, viņš uz ielas piesienas kādam citam džekam ar domu uzaicināt uz alu, bet nauda ir tikai kafijai, kā arī atrast istabu uz nakti vai nakts daļu, lai paglābtos no maukām, kas ēd kapsētu zemi, un orgasmam-vienmēr-gatavu stulbeņu pūļa, kurš runā tikai par modi, politiku, ēdienu un naudu, bet viņa "piebrauciens" džekam nav (tikai) seksam ("trotuāri ir pilni ar istabu meklētājiem un piedāvātājiem"), runa ir par miera un bērnības principa meklējumiem ("tu esi tikai bērns, tev viss paslīd garām, neviens tevi nerausta un nepiekāš"), runa ir par eņģeli, kas vajadzīgs, lai varētu skatīties haosam sejā. tur jau tā ambivalence - jo vai eņģelis atcels haosu un radīs kosmosu, kārtību, pasauli?

beigas šai negarajai lugai ir satriecošas - metro stacijā dabūjis pa purnu no tiem pašiem huligāniem-aptīrītājiem, džeks tālumā saklusa mūziku, kaut ko ļoti operisku, stacijas tunelim neiederīgu. džeks izjūt vēlmi izšķaidīt tās avotus un urbāno vidi (kā dažs labs savus kolēģīšus un kolēģītes) un kulminē:

"es nodomāju, kāds marasms, visas šīs operu ārijas, aukstā zeme, meitene naktskreklā, maukas kapsētās, es skrienu un vairs sevi nejūtu, es meklēju kaut ko tādu, kas visā šai haosā būtu kā zaļa zāle, un baloži aizlaižas pār mežiem, kareivji šauj, ubagi ubago, deklasētie urlas medī gaļu, es skrienu, skrienu, skrienu un sapņoju, ka viņi dzied kādu slepenu arābu brālības dziesmu, es tevi atrodu un turu aiz rokas, man tā gribas tikt kādā istabā, esmu viscaur slapjš, mamma, mamma, mamma, nesaki neko, nekusties, es skatos uz tevi, es tevi mīlu, brālīt, brālīt, es, zini, es meklēju kādu, kurš būtu kā eņģelis visā šai marasmā, un tu šeit esi, es tevi mīlu, un par pārējo, par naudas trūkumu alum, es vēl aizvien nezinu, kā es to pateikšu, tāds haoss, tāds marasms brālīt, un tad lietus, lietus, lietus, lietus."

такая музыка, klavierskolotāja jūsmoja, kad parādīju viņai mufatu, to gotlību 1690-1770 (dēlu, nejaukt ar georgu, tēvu), почти никто теперь не играет. esmu pilnīgi pārliecināts, ka šādu mūziku uzrakstīt spēj tikai iemīlējies vai mīlēts cilvēks. tie rotājumi gan man nav īsti pa spēkam, proti, nespēju sekundes laikā izrotāt sol par fa#-sol-la-sol-la-sol-fa#-sol, bet gan jau kādreiz...

skatos arhitektūras brīnumu albumu, tīksminos par pompozo alexandrijas bibliotēku, un atmiņā ataust izgājušnedēļ piedzīvotais, kad sēdēju cienījamas universitātes bibliotēkas labirintu vistālākajā galā un urbu vienu grāmatu, kas izrādās noderīga kavafja projektam. gribu nokopēt ievadu un pēcvārdu, bet, kur bijis kur ne, atskrien histērisks vīriņš un liek iet prom, jo pirmajā stāvā esot feuer-alarm, kaut kas degot. sākumā nodomāju, kāds trakais, droši vien joko, saku viņam ich hab nix gehoert, bet viņš mēģina izraut man grāmatu no rokas un kļūst tik nemierīgs, ka saprotu, ka labāk ar tādu nejokot, citādi vēl metīsies krāgā. tā arī neko nenokopēju. viss, kas man paliek, ir zināšanas un atmiņas.

klausoties marselas mejeres spēlēto ramo un klusībā cerot kādu no ramo skaņdarbiem apgūt 'par coeur', no sirds, no sirds, es traucos ar riteni pa naksnīgo pilsētu, un tas, ko es dzirdu, lieliski harmonē ar miglu, biezu, mīlīgu, siltu - tādiem sīksīkiem pilieniņiem, kas smaržo pēc rudens un viļņojas laternu dzeltenajā gaismā. tukšas ir ielas, tukši laukumi, aizdūc pa retam auto, un ir brīnišķīga sajūta.

noguruma kāpnes - aizmigt var uz katra nākamā laukumiņa. pārfrazējot meletinski: noguruma mitoloģiskā simbolisma pirmreizinātāji ir nevis motīvi, bet attiecības, ko veido semantiskās opozīcijas (pretmeti). īpaši labi nogurušā subjekta stāvoklis un sajūtas "ierakstās" opozīcijās augša/leja, liels/mazs, normāls/patoloģisks, nomods(=dzīvība)/miegs(=nāve). mēs tās varam objektivizēt kosmiskajā laiktelpas kontinuumā un runāt par zemi/debesīm, dienu/nakti, ziemu/vasaru kā noguruma mīta koordinātu asīm. mēs varam runāt par sociumu, proti, savējs/svešs, vai sociuma un kosmosa robežapgabaliem (drūzma/tuksnesis, pilsēta/lauki), tomēr neklātos aizmirst, ka nogurums ir robežstāvoklis. tas atrodas starp divām, trim vai vairāk opozīcijām.

beidzot esmu uzracis mendelsona 'lieder ohne worte' un, šīs mūzikas viļņu apskalots, gremdējos pārdomās, ka literatūra mūsdienās ir tie paši teksti, kas klīst pa tīmekli, tikai institucionalizēti akadēmiskās varas kontrukcijās. tie paši tekstuālie antidepresanti, pavairoti masu patēriņam, aplūkošanai, saplosīšanai, aizmiršanai. gluži kā popārtā, svarīgs ir konteksts, tas-viss-apkārt, literatūra nav tekstimanenta.

pozdravi ot b'lgariya! vakar par smiekla naudu iegaadaajos vecu gramatikas testu graamatu, izdotu tais trakajos juku laikos, no kuriem daudzi taa arii nav atguvushies - iipashi tie vecie, taas tantiites un onkuliishi. atveeru ievadu un uzreiz pamaniiju, ka ne paaraak garajaa izmantotaas literatuuras sarakstaa iekjauts darbs, ko sarakstiijusi kaada lidija kovalcheva. nosaukums 'celebniyat glad' (aarstnieciskaa badoshanaas). izdots sofijaa, 1992. g.

02/06/2008

schoppen - spert
revalideren - atveseļot
heropvoedingskamp - pāraudzināšanas nometne
volkswijk - proletāriešu rajons
riooldeksel - kanalizācijas vāks
wurgen (gewurgd) - nožņaugt
aanranding - uzmākšanās
doordeweekse dag - parasta darbdiena
opbreken - atvemt
kinderverkrachting - bērnu izvarošana

mājas darbs: uzrakstīt, ko mēs domājam par abortu