aptumšotā versija - la nuit juste avant les forêts (nakts tieši pirms mežiem, 1977)

lidmašīnā izlasīju arī koltesa (bernard-marie koltès, 1948-89) ambivalento lugu ar subj. rindā ierakstīto nosaukumu, man blakus sēdēja inteliģenta, hm, un daudzfunkcionāla amerikāniete (pēc izrunas spriežot), viņa vīlēja nagus un vienlaikus lasīja readers' digest.

luga-monologs ir par kādu salijušu džeku, kas nekad nespēj izšļākt pilnīgi līdz galam, jo viņam ir traumatiska pagātne, c'est à dire, sapistas smadzenes (nu, tipa, kā daudziem šeit), aptīrīts un izmisis, viņš uz ielas piesienas kādam citam džekam ar domu uzaicināt uz alu, bet nauda ir tikai kafijai, kā arī atrast istabu uz nakti vai nakts daļu, lai paglābtos no maukām, kas ēd kapsētu zemi, un orgasmam-vienmēr-gatavu stulbeņu pūļa, kurš runā tikai par modi, politiku, ēdienu un naudu, bet viņa "piebrauciens" džekam nav (tikai) seksam ("trotuāri ir pilni ar istabu meklētājiem un piedāvātājiem"), runa ir par miera un bērnības principa meklējumiem ("tu esi tikai bērns, tev viss paslīd garām, neviens tevi nerausta un nepiekāš"), runa ir par eņģeli, kas vajadzīgs, lai varētu skatīties haosam sejā. tur jau tā ambivalence - jo vai eņģelis atcels haosu un radīs kosmosu, kārtību, pasauli?

beigas šai negarajai lugai ir satriecošas - metro stacijā dabūjis pa purnu no tiem pašiem huligāniem-aptīrītājiem, džeks tālumā saklusa mūziku, kaut ko ļoti operisku, stacijas tunelim neiederīgu. džeks izjūt vēlmi izšķaidīt tās avotus un urbāno vidi (kā dažs labs savus kolēģīšus un kolēģītes) un kulminē:

"es nodomāju, kāds marasms, visas šīs operu ārijas, aukstā zeme, meitene naktskreklā, maukas kapsētās, es skrienu un vairs sevi nejūtu, es meklēju kaut ko tādu, kas visā šai haosā būtu kā zaļa zāle, un baloži aizlaižas pār mežiem, kareivji šauj, ubagi ubago, deklasētie urlas medī gaļu, es skrienu, skrienu, skrienu un sapņoju, ka viņi dzied kādu slepenu arābu brālības dziesmu, es tevi atrodu un turu aiz rokas, man tā gribas tikt kādā istabā, esmu viscaur slapjš, mamma, mamma, mamma, nesaki neko, nekusties, es skatos uz tevi, es tevi mīlu, brālīt, brālīt, es, zini, es meklēju kādu, kurš būtu kā eņģelis visā šai marasmā, un tu šeit esi, es tevi mīlu, un par pārējo, par naudas trūkumu alum, es vēl aizvien nezinu, kā es to pateikšu, tāds haoss, tāds marasms brālīt, un tad lietus, lietus, lietus, lietus."