aptumšotā versija

gada priekšpēdējā diena - pēkšņi uzpeld labi nosēdušās atmiņas par ļermontova parku un ļermontova ielu, ja to tā vēl sauc, tur, kur tas kalniņš, kas saltā ziemas vakarā pirms daudzām mūžībām likās tik augsts, tik bīstams; pie viena atceros arī ļermontova patosaino dzeju, kas bija jālasa skolā un tolaik man itin labi patika, atmiņas par goŗkija māti, matj perematj, kas galīgi nepatika; na und, du wuerdest vielleicht fragen, kas par to? it nekas, mani vien pārsteidza, cik spilgtas un skaudras ir šīs atmiņas, cik neizsmeļamas prieka un pazemojuma potences glabājas kaut kādos apcirkņos (rakstu "kaut kādos", jo pieļauju iespēju, ka tas viss atrodas kaut kur ārpus manis; kuŗš gan teicis, ka atmiņu toposs ir cilvēks?); likās, tas noticis vakar, vēl vakar es stāvēju ar savām sarkanbrūni krāsotajām koka ragaviņām apledojuša paugura virsotnē. bet pagātnes vakardienai uzslāņojas virsū tas, kas notika šovakar - neaptumsusi pilnmēnesgaisma sniegotos laukos pie ozolniekiem, balts un silts zirgs, spodrs, sasukāts, izķemmēts. straujš, bet visnotaļ valdāms - tas auļoja tā, ka likās, es lidoju. baiļu ne druskas. auksti gan. decembŗa vējš. es piespiedos zirgam. gaiss smaržoja pēc ziemas.