aptumšotā versija

es tagad esmu tik daudz no ziņām palaidis garām, ka, jūs lasīdams, es atceros ainas no augstskolas repertuāra, no tās labās, kurā mācījos ciešami, nevis sliktās, kurā biju teicamnieks. kā mušas manās atmiņās aizspindz vārdi no lekcijas, kurai vairs nebija iespējams izsekot, tā bija viela, ko neuzsūkt, zaudētais, ko neiedzīt. es peldēju tai vielā uz savu kopiju un pierakstu plosta. es jutos vieglāks par vieglu. es biju tukšais nesējs.

pret savu gribu vakar autobusā noklausījos sarunu, kurā katrs otrais vārds bija like. biju lasījis par šo like valodu, bet nekad nebiju dzirdējis tik ekstrēmu piemēru, turklāt trijskaitlī. like it was like cool like we were like drunk and he was like cool and they, like, didn't know like... and yes like he like knew like... i like was hot and he was like... tās bija trīs amerikānietes ap 17, tik skaļas, ka biju spiests glābties vēl skaļākā prodigy mūzikā. angļu valoda ir mirusi. lai dzīvo like valoda!

 

tu basām kājām nevari tur nākt man līdzām
kur dzeltens urīns izlijis uz baltām flīzēm
viens apsēstais tur nobriest masu skatiem
ar sitampaplāti kas aplipusi matiem
es lūdzu aizgūtnēm lai ienaids rimst
un kaut kas mīlestīgāks mūsos dzimst
par atbildi man dievnams sapnī rādās
kur ticīgajie tehno ritmos kratās

sveiciens no prāgas. uz ielas zvērīgi salst rokas. dienās zilas debesis un dzeltena saule, naktīs baltas zvaigznes, daudz, un paretam aizrīb kāds ilgu tramvajs. šodien iekš metro mani noķēra zili mundierota kontroles tante ar žetonu, nikna kā lapsene, jo biju izkompostrējis nepareizās zonas biļeti, to je, izbraucis vienu staciju ārpus zonas, par ko tante pieprasīja teju 1000 kčs (25 ls), laikam tāpēc, ka uzrunāju viņu vāciski. pēc tam pārgājām uz angļu valodu, ko viņa pieprata nedaudz labāk. viņas runas orgāni artikulēja draudus, ka tiks saukta policija un man būs jāšķiŗas no daudz lielākas summas. es teicu, lai sauc vien, nemaksāšu. es gribu uz policiju. viņa zvanīja kādam - iespējams, savai (vec)māmiņai - un čehiski kaut ko klārēja, minot vārdus 'nemaksā' un 'policija'. vairākkārt apjautājos, kad tad nāks tā pestīšana policijas veidolā, līdz viņa atzinās, ka sablefojusi ("the police is too expensive", viņa teica), un atļāva man doties prom.

pēc šīs saķeršanās pazemes valstībā noskatījos 'pilsoni havelu' - jauno čehu filmu par v.h. prezidenta gaitām, kinoteātris 'světozor' bija pārbāzts, tā teikt, ka ne adatai nokrist, nē, es biju adata čehu siena kaudzē, bet tas man ļāva šo produktu aplūkot "ar lielāku distanci" nekā viņiem, kas rādītos notikumus izbaudījuši uz savas ādas; teikšu kā ir, vietumis likās, ka v.h. pārspriedumi ir visai kategoriski, bišķi schwarzweiss-malerisch, un viņa joki arī tādi pafrivoli, bet jāatzīst, ka viņš vismaz dzīvoja pēc paša sludinātajiem principiem, pārliecībā, ka "patiesība un mīlestība ņems virsroku pār meliem un naidu" (pravda a láska vítězí nad lží a nenávistí), kas gadu gaitā izšķīda viņa mēreni gaŗlaicīgajās runās, tā ka labākajā gadījumā viņam var pārmest tikai pašironijas trūkumu un ģeķību, piemēram, plātīšanos ar saviem septiņiem kopotu rakstu sējumiņiem, bet vēl labāk nekas nav jāpārmet un jāatzīst, ka šī nu ir viena reti sirsnīga filma.

pārspēlējies klavieres pusnakti, es pusdienlaikā ripinājos mājup pagulēt un sapnī malkoju ar savu maucīgo klases audzinātāju šampanieti un vadīju viņas vietā algebras stundu; es stāvēju ar krītu pie tāfeles kā tāds idiots smīkņājošas klases priekšā, es svīdu šausmu sviedrus atskārtā, ka zinu tikpat, cik viņi, ka no manis tāds algebras skolotājs kā no āža dārznieks (ļaunāk - āzis, iznīcinot dārzu, gūst kaut kādu baudas minimumu), un es jutu, kā man sāk sāpēt galva, tas šampanietis bija tāda inde, inde, es jums saku, kas mērdē pa pilienam vien, ik piliens kā jauna skaņa sāpju simfonijā. un sāp vēl tagad, kad par tevi jādomā. iešu uz mašīnu, meklēšu bagāžnieka entropijā citramonu. dievs, dio che sei ragione creatrice e al contempo ragione-amore, dio più grande, atpestī mani.

man kolēģis uzdāvināja gruzīnu avīzē ietītu austrumu saldumu. no riekstiem, dateļu sulas, samīcītām aprikozēm un kā tik vēl ne. saldums ta saldums, tikai es visu laiku uz avīzi skatos.

amizanta epizode krogū pie nietzsche haus - draudzīgs šveiciešu pāris (cigarete un glühwein satuvina) mani brīdina, lai nachtschilaufen laikā uzmanos no t.s. 'pistenrāzeriem', t. i., tipiņiem, kas traucas lejā tā, ka vējš svilpo gar ausīm. es jutu, ka nekontrolēti smīnu - ja viņi zinātu, kam viņi to saka...

runājot par 'gender-marked language', visas sievietes var iedalīt pēc tā, vai viņas saka: "kad es biju maziņa" vai "kad es biju maza". man patīk tikai pēdējās.

es lasu jau ilgi, bet esmu ticis tikai līdz xx.decembrim un mans pacietības mērs jau ir pilns. pacietība esot tikums, hm?

laiks ir aiztecējis, un man ir nojauta, ka es tā arī nesalīmēšu no visām šīm druskām kopbildi, patiesības avotu, kuŗa skaidrajā ūdenī man starp kārnām zivtiņām, zalgiem olīšiem un laiskām ūdenszālēm uzmirdzēs spoža monēta, kas iemesta uz atgriešanos. atgriešanās nav, ir tikai atnākšana. un aiziešana.

es reizēm par taviem notikumiem domāju kā par nemateriāliem (tādiem kā wireless) pavedieniem gaisā. bet vārdi... tu vērp tos neatšķetināmās vijās. es neķeŗos tām klāt. un rau, tavs roku darbs, tavs tamborējums, savijas klusumā - tas apņem trīs vārdus, kas izplaukst kā puķe, skaista un indīga.

Ilgi mēs jau projām
No latvju birztalām un ezeriem,
Dažs slimībās un sērās gājis bojā,
Un tur, kur lidmašīnas rēc pret vakariem,
Jau daudzi guļ starp viršu čemuriem,
Vairs dzimtenē ar draugiem nepārnāks.
Bet mirējs sauc, lai dzīvie nepaļautos,
Ka viņš no kapa palīgā tiem nāks,
Un ierēdņi jau brūces mazgā strautos -
Spīts atkal acīs vizminās,
Kā ērglis karogs lidinās.
Sūrs liktenis pa pēdām daudziem dzinies,
Un laimes biķeris jau šķitis sadragāts,
Bet allaž kāda roka rūpēs smagās
Tev palīdz, lai tu bēdās nesapisies.
Kas nelaimē ar draugu sapazinies,
Tas, mājas pazaudēdams, kļuvis bagāts,-
Un mums še draugi, kur vien acis metam,
Ja vien ar godu paši dzīvojam.
Kur zvaigznes tukšā lokā plīvojam
Redz zilā karogā, tur tikai retam
Nav draudzības, tik tam, kas pats ir ļauns.
Kā jauns
Ar rīta ausmu sirmgalvis te mostas.
Līdz Atlantijas okeānam - mūsu valsts,
Ne olīvzars tur birzī nenokalst,
Tā sargā patērētājus no globālposta.
Mēs esam kopā darbā, priekos, bēdās.
Pa poļu plakanzemi, Alpu grēdās,
Pie Egejjūras, Slovēnijas kraujās,
Pie Daugavas un Sēnas iztekām
Ar cilšu ciltīm visur satiekam,
Un sajūt pilsoņi to lielveikalu kaujās,
Uz atlaidēm tiem sirdis sitas straujāk.
Mēs mājās pāriesim ar lielām somām,
Bet guvums numur viens - no kāpu jomām
Līdz vakariem, kur smakas nav no siliem,
Ir Eirovalsts, kurp latvji brīvi traucas,
Kur laime spīd pa pakešlogiem ziliem,
Pat lūzeri tur reti sūdos jaucas,
Tie senā mantkārē, ko tēvi jutuši,
Sev viegli sasniedzamus mērķus sprauduši.
Mēs sasaucamies iztālēm
Pār kalniem, jūrām, smilšu klajumu,
Lai kur nu katrais radis pajumu:
Aug diži darbi eiropasaulē.

man darbaa ir triis lifti un viena izsaukshanas poga. kaa lai izsauc iisto? to, kas aizvediis vistuvaak, vislabaak un vissiltaak.

mūsu kopgājiens no sarkandaugavas caur kapiem atnesis man jokainu sapni - es pat nezinu, kā lai to izstāstu, no kuŗa gala lai ķeŗos klāt.

mēs gājām pa tumšām, slapjām ielām, kādu tai ceļa posmā nemaz nav - tā bija kaut kāda slepenā rīga, kaut kāda aizliegtā teritorija, kur var ieklīst tikai nejauši, tikai uz brīdi. meklēdams to neatradīsi, jo tā nav iezīmēta kartēs.

un es nesu tavu trīsgadīgo, pagurušo bērnu, juzdams savos gaŗajos matos un uz pieres viņa siltās rokas - tās čamdījās, ieķērās, turējās. šī atbildības nasta mazliet nospieda skaustu, bet bija tik labi, tik labi, ka manī burtiski ielija tāda bezvārda laime - liega un melodiska (tādas arī nemaz nav), un pasaule noklusa, smagums pagaisa - visos luksoforos mirgoja dzeltenā gaisma, visi ceļi bija vaļā.

pa priekšu brauca hyundai ar nosaukumu Santa Fe. kā atbilde uz pilnīgi lieku jautājumu par šīs patērētāju sabiedrības attiecībām ar reliģiju.

ja tu mani flektēsi, es tevi aglutinēšu

J.S. Bach - Siloti
Prelude in b minor

jau kurais cilvēks pilnīgi nesaistītās, neitrālās situācijās man jau kuro reizi novēl "saudzē sevi". jau kuro reizi tiešākā vai netiešākā tekstā man prasa, vai es gribot pašiznīcināties. vai man jākļūst par lēnīgu nabadziņu, par kaķīti dzirnavās? kā lai es eksistēju? es taču gribu vienkārši būt...

равен
равенство
равин
равнина
равнище
равнобедрен
равновесие
равноденствен
равнодушен
равнодушие
равномерен
равноправие
равносилен
равносметка
равностоен
равностойност
равнявам

zobārsta kabinetā vienmēr liekas, ka 32 zobi ir daudz par daudz. ka viss velkas par ilgu. un tā bezpalīdzība...

higiēniste ar zilām acīm un baltu masku bez iemesla saka: -- vīrietis jo vecāks, jo labāks.
es: -- jo vecāks, jo tuvāk nāvei. es nepazīstu nevienu, kurš no tās nebaidītos.
viņa: -- es, piemēram, nebaidos un par to domāju ļoti bieži.
es: -- bet abstrakti.
viņa: -- nē, konkrēti, es dzīvē esmu vīlusies. dzīvē notiek tik daudz ļauna.
es: -- jā, šeit, piemēram, notiek zobu aplikums.

tad viņa aizbāž man muti un kaitinoši runā tikai deminutīvos un "mēs" formā: atveram mutīti plašāk, nerijam siekaliņas, tagad pieveram žoklīti. un, izmantojot manu runātnespējas stāvokli, turpina spekulēt par nāvi un aiznāvi.

pēc ilgas un bīstamas braukšanas pa bulgārijas mazceļiem esmu pie melnās jūras, ko bērnībā domājos melnu esam, otrā krastā kolhīda, sakuģojamās grieķu pasaules robežas, un tas, kas aiz tām, vienkārši neeksistē.

bet man bērnībā arī likās, ka somija ir nesasniedzams mīts.

šonakt es ar rudu svešinieci piedalījos search and rescue operācijā saviļņotā jūrā, kas stāvēja mijkrēslī, tomēr debesīs vajadzēja būt kādam gaismas avotam, jo viņas noslīkušās meitas palielā spēļu bļoda (lauku mājās tādās mazgā bērnus un/vai rokas) piepeši uzdzalkstīja kā trauksmes bāka, kā laulības riņķis viņas resnajā pirkstā, un zem ūdens šī alumīnija bļoda izskatījās uz mata kā liels zelta gredzens, zelta aunāda (kurš teicis, ka tai ir auna ādas forma?), un es kā zibsnis niru pēc noslīkušās meitenītes, kaut kā samanījos satvert viņu un izspiest no viņas ūdeni kā no piena pakas, t.s. plaušas, tik maza viņa šķita; paelpināju viņu, un tad piepeldēja māte un teica, ka bērns jau esot atlabis. mēs vēl to nosvinējām, viņa gruzījās, ka atstājusi bērnu bez uzraudzības un mēģināja dabūt glābējas laurus sev, pret ko man nebija ne mazāko iebildumu, jo virskrēslas dieviņš tik un tā zina, ka manā radzenē, uz manas lēcas lūza viņa sūtītais gaismas stars.