aptumšotā versija - Latviešiem Savienībā (à la Sudrabkalns)

Ilgi mēs jau projām
No latvju birztalām un ezeriem,
Dažs slimībās un sērās gājis bojā,
Un tur, kur lidmašīnas rēc pret vakariem,
Jau daudzi guļ starp viršu čemuriem,
Vairs dzimtenē ar draugiem nepārnāks.
Bet mirējs sauc, lai dzīvie nepaļautos,
Ka viņš no kapa palīgā tiem nāks,
Un ierēdņi jau brūces mazgā strautos -
Spīts atkal acīs vizminās,
Kā ērglis karogs lidinās.
Sūrs liktenis pa pēdām daudziem dzinies,
Un laimes biķeris jau šķitis sadragāts,
Bet allaž kāda roka rūpēs smagās
Tev palīdz, lai tu bēdās nesapisies.
Kas nelaimē ar draugu sapazinies,
Tas, mājas pazaudēdams, kļuvis bagāts,-
Un mums še draugi, kur vien acis metam,
Ja vien ar godu paši dzīvojam.
Kur zvaigznes tukšā lokā plīvojam
Redz zilā karogā, tur tikai retam
Nav draudzības, tik tam, kas pats ir ļauns.
Kā jauns
Ar rīta ausmu sirmgalvis te mostas.
Līdz Atlantijas okeānam - mūsu valsts,
Ne olīvzars tur birzī nenokalst,
Tā sargā patērētājus no globālposta.
Mēs esam kopā darbā, priekos, bēdās.
Pa poļu plakanzemi, Alpu grēdās,
Pie Egejjūras, Slovēnijas kraujās,
Pie Daugavas un Sēnas iztekām
Ar cilšu ciltīm visur satiekam,
Un sajūt pilsoņi to lielveikalu kaujās,
Uz atlaidēm tiem sirdis sitas straujāk.
Mēs mājās pāriesim ar lielām somām,
Bet guvums numur viens - no kāpu jomām
Līdz vakariem, kur smakas nav no siliem,
Ir Eirovalsts, kurp latvji brīvi traucas,
Kur laime spīd pa pakešlogiem ziliem,
Pat lūzeri tur reti sūdos jaucas,
Tie senā mantkārē, ko tēvi jutuši,
Sev viegli sasniedzamus mērķus sprauduši.
Mēs sasaucamies iztālēm
Pār kalniem, jūrām, smilšu klajumu,
Lai kur nu katrais radis pajumu:
Aug diži darbi eiropasaulē.