aptumšotā versija - Post a comment

pārspēlējies klavieres pusnakti, es pusdienlaikā ripinājos mājup pagulēt un sapnī malkoju ar savu maucīgo klases audzinātāju šampanieti un vadīju viņas vietā algebras stundu; es stāvēju ar krītu pie tāfeles kā tāds idiots smīkņājošas klases priekšā, es svīdu šausmu sviedrus atskārtā, ka zinu tikpat, cik viņi, ka no manis tāds algebras skolotājs kā no āža dārznieks (ļaunāk - āzis, iznīcinot dārzu, gūst kaut kādu baudas minimumu), un es jutu, kā man sāk sāpēt galva, tas šampanietis bija tāda inde, inde, es jums saku, kas mērdē pa pilienam vien, ik piliens kā jauna skaņa sāpju simfonijā. un sāp vēl tagad, kad par tevi jādomā. iešu uz mašīnu, meklēšu bagāžnieka entropijā citramonu. dievs, dio che sei ragione creatrice e al contempo ragione-amore, dio più grande, atpestī mani.