aptumšotā versija

ANDLÁT

mazgājot grīdu, man jāraud par sievieti no Raunas (?),
kurai biju tulks Reikjavīkas landspitālī.
kā uzplūds tas siltums viņas balsī pa dienu,
kad biju atnācis līdzi socdarbiniecei tulkot
rutinētas frāzes par pabalstiem, arodbiedrībām un
citām neapšaubāmi svarīgām lietām.
viņa bija apkopēja vai kaut kas tāds,
mani ieraugot, viņa pieslējās no gultas,
ja neviļos, pat uzrunāja mani
tai vārda mīļformā,
ko lieto tikai mana māte.

viņai bija piecdesmit septiņi gadi,
izstaroja labestību – tāda svētā,
un pati nomira pēc starošanas tās dienas vakarā,
smadzeņu audzējs.

nez kāpēc atcerējos savu bērnudārzu šorīt, pilnīgi bez iemesla, mēģināju atcerēties audzinātāju vārdus, atceros tikai Irēnu, kas man ne pārāk patika, bet to otru, kas atmiņās palikusi par maigu un siltu mākoni, pie kura stērbelēm raudot piekļauties, diemžēl nespēju vārdā saukt. ak, tā mūžīgā raudāšana bērnudārzos, man liekas, bērni no tās bezmaz gūst seksuālu baudu.

domājot par avāriem un etnoģenēzi, etnonekrozi, kā arī visa konvencionālā zūdību laika griežos,
es pēkšņi atcerējos sagruvušo seno klosteri იშხანი, kas tagad ir Turcijā,
par to es palasījos vienā biezā, noputējušā krievu grāmatā par Gruzijas mākslu,
kas pavisam nejauši nonāca man rokās,
bet ko tolkom izlasīt man nekad nebūs ne laika, ne spēka,
un arī pašā klosterī es diez vai tik drīz nonākšu, un, ja arī nonākšu,
es redzēšu tikai drupas un fragmentus, bet izdzisušās balsis es vairs nesaklausīšu.
ir skaistums, kas pazūd bez pēdām.

šodien polemizēju ar vienu grieķu doktoranti,
kuŗai ir koši oranži krāsoti mati un izteiksmīgas krūtis, arī liekā svara nav par daudz.
viņai ir skaistas zilas acis - kā tādam koptu kaķim.
šīs detaļas krīt acīs, kad cilvēks runā pa tukšo.
tu redzi tikai viņa formu, nevis dievišķo dzirksti.

un es domāju: viņa ir zudusi senatnei, bet tik un tā jūtas ar to lepna.
viņai šķiet, ka viņas valoda iemieso kontinuitāti,
bet tā jau sen nav tas diskursīvais konstrukts,
kuŗā vārsmoja Homērs, spriedelēja Platons un kategorizēja Aristotelis.

pa vidu ir nākusi saldkaisla un slepkavīga dekadence (Bizantija),
bet tai pāri pārslāņojies osmāņu mirdzums (ko viņa sauc par drazu),
ilggadīga šokējoša nezināšana
un bezdievīga, hibristiska plēve.
nacionālisms ir slimība.

es nejūtos lepns ne ar ko - ne ar simtgadi, ne ar tūkstošgadi.
ne ar vārdiem, ne ar darbiem. vismazāk ar darbiem. es esmu tikai rotaļlieta Tavās rokās,
kad Tu gribēsi, es pacelšos pie Tevis, bet, ja vajadzēs, es ugunīs degšu.

“Patiesība nav vis tas, ko mēs piedzīvojam tagad,” Hanna viņam teica, “patiesība būs pēc tam, kad tas viss beigsies un kad es tavās acīs būšu tikai kuce, bet tu vispār – tukša vieta.”

Hanna tajos mēnešos bija traka, bez bremzēm. Nu galīgi. Hanna, kura gribēja, lai viņai kož, lai viņu jāj, līdz viņas zaļpelēkās acis aptumsa un dikti zibeņoja, bet smaids bija tāds pa pusei, kaut kur augstu gaisos pārlaimīgs. Viņa nebija nopietna vai mērena. Tomēr Hanna nezināja kaut ko ļoti būtisku: ka patiesība ir tas, ko viņi piedzīvoja, nevis tas, kas nāca pēc tam, kad viss beidzās un pārradās viņas mīļais (līgavainis) no Amerikas. Patiesība uzziedēja un apžilbināja, un iesmaržināja to mazo noslēgto pasauli, kas viņiem tos mēnešus bija pieejama. Tātad pēc tam nebija nekādas patiesības, nē, ne pēc tam, kad Hanna bija viņam un viņš Hannai – kā lai to saka, kaut kāds grieķu boifrends. Šai ziņā Hanna bija kļūdījusies.

Hanna (Hannah), Sraosha, stāstu krājums Κυρίως το σεξ (2017), 129.-130. lpp.
Varbūt kāds grib izdot? Piesakās komentāros.

abas dienas (gan piektdien, gan vakar) Sanktpēterburgā bija fantastiskas - ar zilām debesīm bez mākoņiem un sauli, tā ka nevilšus atmiņā uzpeldēja Mandeļštama dzejolis par bāli zilo emalju aprīlī; tikai bērzus īsti pilsētā neredzēju, ūdeņus gan, un universitāti, un Ermitāžu; bet vakar vakarā Kronštatē uz armijas kuģa trīsreiz zvanīja zvans, mēs ar Nastju minējām, vai tur vakara junda, vakariņas vai dzīres, un tad viņa izlaboja man tagadnes īst.izt. pabeigtā aspekta viensk. 2. pers. verba 'peldēt' formu выплывешь, jo es saminstinājos, tēlaini uzburdams slīkonības ainu, kas būtu vērojama, ja kāds iekristu ostas kanālā - tam ir trakoti stāvi krasti, un tad mēs vēl runājām par senkrievu un senslāvu valodas atšķirībām un refleksiem mūsdienu krievu valodas pareizrakstībā, es demonstrēju krievu valodas septiņas frāzes intonācijas, ko sasistematizēju pēc vienas MVU nopirktas brošūras; man sanāk, kad nepiedomāju, jo intonācijas ir kaut kas aizvalodisks, dziļāks par sintagmām, morfēmām un fonēmām, tās nāk no valodas dzīles un ir pirmsracionālas; un tad pie mikriņa atvadoties es uzdāvināju viņai tantes doto smago sudraba gredzenu (t.s. Nameja gredzenu?), ko es bez jēgas staipīju līdzi jakas iekškabatā, uz pirksta nenēsāju, man nepatīk gredzeni, tie ir βάρος περιττό, tikai lieks svars, tāpat kā nožēla par bijušo vai atriebīgas domas, vai varbūt vispār domas - - - ne jau velti viedais Veidenbaums ir teicis "prāts tik bēdu kaudzes ceļ // gudrais domas ellē veļ" vai kaut kā tamlīdzīgi; Nastjai gredzens ļoti patika, viņa teica, ka to varot samazināt un tad vēl sudrabs palikšot pāri.

На бледно-голубой эмали,
Какая мыслима в апреле,
Березы ветви поднимали
И незаметно вечерели.

Узор отточенный и мелкий,
Застыла тоненькая сетка,
Как на фарфоровой тарелке
Рисунок, вычерченный метко,--

Когда его художник милый
Выводит на стеклянной тверди,
В сознании минутной силы,
В забвении печальной смерти.

<Апрель?> 1909

vakardienas atklājumi, beidzot izlasot 3 nodaļas no Kembelas grāmatas Historical Linguistics, bija šādi: franču putain c. itālu puttana ir no latīņu vārda puta 'meitene', bet crétin nāk no chrétien, tas no šveiciešu franču valodas par kalnu tuvradniecīgajiem kverplēniem, ar domu "viņi arī ir kristieši", bet, redz, kāds nozīmes paplašinājums ir sanācis.

vēl interesanti, ka tualete ir eifēmisms, fr. toilette, ossia petite toile 'maza drāniņa', bet angļu verbs bless 'svētīt' ir no OE blødsian, kas nozīmē 'atzīmēt ar asinīm' (cf. angļu bleed).

rokas lēni pieskārās
taustiņiem un varbūt vispār nepieskārās
sistēmas uzkārās un neuzkārās
tikai mūzika spēlēja pati no sevis
acis smaidīja un sagaidīja
daudzas nepazīstamas sejas
bet aizbraukšanas skumju krīzi
kliedēja jūras brīze

un viļņu reprīze solīja virpuļus,
las putas, baltas orhi-Dejas

pa trim pakāpieniem skrēju tev pretim
dungodams frāzes možas.

glissando pārsitu celi,
visu izdezinficēs saules,
daudzas, ļoti spožas.

"L'individu est comme la vague
qui se soulève à la surface de l'eau.
Elle ne peut s'en séparer tout à fait."*

augstāk par savu pakaļu neuzlēksi, džekiņ.






*personība ir kā vilnis, kas paceļas virs ūdens. pilnīgi no tā vilnis atrauties nespēj. (PQ)

šodien kļuvu par albānijas nacionālās bibliotēkas biedru.
daudzas albāņu pasakas (vācu tulkojumā) sākas ar "es war und war nicht"..
reiz bija un arī nebija...

pasakas ir kā atmiņas par jūtām

http://www.youtube.com/watch?v=zEaXAGiOHW4

Musica Nova Ensemble and trumpeters-"Five" John Cage

atbilde uz daudzkārt izskanējušu jautājumu "vai tu dāvanas jau nopirki?"

vakar visa galvaspilsēta bija kā ziemassvētku apsveikuma kartiņa. dievīgi skaista!

Rīt pusslims jāšos cauri Eiropas vētrām uz Latviju. Kaut nu nepazustu balss! Prozas lasījumi saturĀs.

gdv> Sí, puedo venir a las 22.10, si no es demasiado tarde para ti. Quieres que compre yo algo de postre?
xxx> Vale, a mí me va bien a esa hora. Postre... Sí, vale lo que te apetezca a ti.
gdv> A mí ahora apetecería llorar y dormir mucho pero no lo puedo ni uno, ni otro ;( No tengo tiempo, aunque tenga muchas ganas.

tā, lūk, dzīvojam. no asarām līdz vakariņām.

divi прибалты un krievs atšķēlās no ekskursijas grupas un palika kastorjā (καστοριἀ), kas ir viens no labākajiem lēmumiem, uz kādu es šovasar esmu bijis spējīgs, jo septiņās bizant. laika (9.-13.gs.) baznīcās redzētās ikonas un freskas izstaroja tādu daili un cilvēkmīlestību, ai, draudze, tur bij' aplūkojami visi periodi - konstantinopoles, maķedonijas, krētas - dažādi slāņi 12. uz 11. uz 10. gs., kopumā tik jaudīgi, ka asaras atkal sariesās man acīs par šo Dieva dāvinājumu, pieklusa visas sirds(g)raizes un žēlums, pat galvassāpes no vakardienas neēšanas pārgāja.

šovakar bija viens kursa pasākums, no kuŗa aizgāju, tiklīdz sākās runas par eirovīziju. piedodi man augstprātību, kungs.

...

jūŗa bija pelēcīgi zaļa, un debesis zili pelēkas, tikai zem viena mākoņa spīdēja sarkanīgs saules laukums kā rotkō bildē, tāds spilgts spilgts; no tā nāca tāda blāvi rozā gaisma, kas ņirbinājās tajā zaļpelēkajā ūdenī - neaprakstāma krāsa, zaigojoša, kaut kas starp oranžu un dzeltenu, un zaļais pa vidu; un es braucu ar riteni gar jūŗu un svilpoju mocarta sonata semplice k. 545 pirmo daļu, kreiso roku, lēnām; es iedomājos, ka būtu jauki to dziedāt daudzbalsīgi. rāmā jūŗa un vēsais vējš mani nomierina, un, ja nebūtu daudz iekavēta darba, es rīt ietu kalnos un svilpotu tur laimīgs.

Pagājušnakt redzēju sapnī Janīnu Kursīti: viņa bija ar tiem jaunlaikos balinātajiem matiem, stāvēja, šķiet, kaut kādā lielā 3. stāva auditorijā un mācīja krievu plūsmas studentēm spāņu valodu. Es vēl nodomāju, hmm, jocīgi, ko tikai Kursīte nemāca, iegāju pie viņas un palūdzu atļauju pasēdēt kā brīvklausītājs. Viņa neiebilda, un lekcija notika tīrā latviešu valodā un visnotaļ atgādināja visas lekcijas, ko savulaik esmu pie viņas klausījies. Pēkšņi viņa mani izsauca, un es atbildēju spāniski. Visi skatījās uz mani savādām acīm. Es piesteidzos pie tāfeles un kā skolmeistars uzrakstīju atbildi studentēm priekšā, lai viņas saprastu. Man ir aizdomas, ka tas viss tāpēc, ka a) vakar es lasīju atsevišķas nodaļas no Kursītes grāmatas "Raiņa dzejas poētika", b) pirms pāris dienām vienam spānim tulkoju latviešu bērnu pantiņu par zirneklīšiem (arañitas) ar kājiņām (piececitos) un vēderiņiem (panzitas), taurenīšiem (maripositas) ar spārniņiem (alitas) un gliemzīšiem (caracolitos) ar radziņiem (antenitas).

http://www.youtube.com/watch?v=8eaxS2PHWNo

Miera avots, dziesma par draudzību, ļoti à l'ancienne, kad ko tādu korī dziedam, liekas, esmu atkritis romantismā vai pat Renesansē!

es sapņoju, ka ilzēs ir daces!

pagājušnakt redzēju tevi sapnī, dace m. - iespējams tāpēc, ka nesen nosūtīju tev makjavellisku pastkarti, hi-hi, no peštas, gaidi -, tikai ne tu biji vairs skolotāja, ne es vairs skolnieks, mēs abi bijām divi nieki kaut kādas Augstākas Gaismas, Λὀγος-a priekšā. filma tinās atpakaļ, tavi mati bija drīz rudi, drīz zeltaini, drīz tumši, droši vien īstā krāsa, es nodomāju; un mēs tā kā ceļojām kopā laikā un vispār bijām nemateriāli, bet pats kopīgais ceļojums bija nozīmīgs kā kādreiz jaunībā kopīga stopēšana, kas man gandrīz vienmēr ir labi padevusies, tikai mēs nekad neesam stopējuši kopā, kas ir nožēlojami. es pēdējā laikā daudz kavējos pagātnē, nākotne, šķiet, mani ir pārstājusi interesēt vispār; es gribēju tev kaut ko tādu ierakstīt pastkartē, bet tad iedomājos, ka varbūt tā nebūsi tu, kas to pirmā izlasīs, un mazliet pacenzēju pastkartes tekstu. vēl tikai gribas piebilst, ka sapnis bija labs. tas nekas, ka sižeta tur nekāda nebija. sižets, zini, vienmēr ir safleitēts, augstākā patiesība ir klātbūtnē, epizodiskumā, vēstījumu daudzbalsībā. saluti.