aptumšotā versija -

domājot par avāriem un etnoģenēzi, etnonekrozi, kā arī visa konvencionālā zūdību laika griežos,
es pēkšņi atcerējos sagruvušo seno klosteri იშხანი, kas tagad ir Turcijā,
par to es palasījos vienā biezā, noputējušā krievu grāmatā par Gruzijas mākslu,
kas pavisam nejauši nonāca man rokās,
bet ko tolkom izlasīt man nekad nebūs ne laika, ne spēka,
un arī pašā klosterī es diez vai tik drīz nonākšu, un, ja arī nonākšu,
es redzēšu tikai drupas un fragmentus, bet izdzisušās balsis es vairs nesaklausīšu.
ir skaistums, kas pazūd bez pēdām.

šodien polemizēju ar vienu grieķu doktoranti,
kuŗai ir koši oranži krāsoti mati un izteiksmīgas krūtis, arī liekā svara nav par daudz.
viņai ir skaistas zilas acis - kā tādam koptu kaķim.
šīs detaļas krīt acīs, kad cilvēks runā pa tukšo.
tu redzi tikai viņa formu, nevis dievišķo dzirksti.

un es domāju: viņa ir zudusi senatnei, bet tik un tā jūtas ar to lepna.
viņai šķiet, ka viņas valoda iemieso kontinuitāti,
bet tā jau sen nav tas diskursīvais konstrukts,
kuŗā vārsmoja Homērs, spriedelēja Platons un kategorizēja Aristotelis.

pa vidu ir nākusi saldkaisla un slepkavīga dekadence (Bizantija),
bet tai pāri pārslāņojies osmāņu mirdzums (ko viņa sauc par drazu),
ilggadīga šokējoša nezināšana
un bezdievīga, hibristiska plēve.
nacionālisms ir slimība.

es nejūtos lepns ne ar ko - ne ar simtgadi, ne ar tūkstošgadi.
ne ar vārdiem, ne ar darbiem. vismazāk ar darbiem. es esmu tikai rotaļlieta Tavās rokās,
kad Tu gribēsi, es pacelšos pie Tevis, bet, ja vajadzēs, es ugunīs degšu.