aptumšotā versija - Post a comment

ANDLÁT

mazgājot grīdu, man jāraud par sievieti no Raunas (?),
kurai biju tulks Reikjavīkas landspitālī.
kā uzplūds tas siltums viņas balsī pa dienu,
kad biju atnācis līdzi socdarbiniecei tulkot
rutinētas frāzes par pabalstiem, arodbiedrībām un
citām neapšaubāmi svarīgām lietām.
viņa bija apkopēja vai kaut kas tāds,
mani ieraugot, viņa pieslējās no gultas,
ja neviļos, pat uzrunāja mani
tai vārda mīļformā,
ko lieto tikai mana māte.

viņai bija piecdesmit septiņi gadi,
izstaroja labestību – tāda svētā,
un pati nomira pēc starošanas tās dienas vakarā,
smadzeņu audzējs.