aptumšotā versija - aus Wenden, teātris

Nupat noskatījos Serebreņņikova ieštudētās "Mirušās dvēsles" Cēsu festivāla ietvarā - lieliski, spēcīgi un kustinoši! Tāds glāsmains Filipa Glāsa pianistisks minimālisms un Ženē estētika (ne tikai tāpēc, ka uz skatuves tikai veči - kaut kas visā štellē ļoti atgādināja "Les Bonnes", man bij reāls flešbeks). Dažas ainas bija biku statiskas, stieptas un overcooked, piemēram, tā ar Pļuškinu varētu noīsienāties uz pusi, kā arī latvju akcents krievu dziesmās diezgan cirta ausīs, bet tas viss ir sūds pret lielo, vareno pārdzīvojumu un kāpinājumu. Nozdrevs (=Artuss Kaimiņš, starp citu, izcils) uz beigām pat uz skatuves apraudājās. Kā parasti, bija interesanti vērot pianista seju, kuŗā šoreiz nebija nekā no zvēra, laikam mūzikas relatīvās nesarežģītības dēļ (ja vien zvērs neuznira tais brīžos, kad viņš spēlēja piķa melnā tumsā). Nepremenno visu fabulu var reducēt uz motīvu "ar miroņiem tev nebūs špāsēties", kā arī, cita starpā, stāsts iraid arī par vietas un laika piesaistēm sociumā. "Rus', chego ty hochesh' ot menya" beigu dziesmiņā visai atsita uz verlēnisko "Souvenir, souvenir, que me veux-tu", tikai attiecībām ar vietu, man domāt, mūsos ir lielāks nolemtības svars nekā kruzuļotām atmiņām ar muzikālām atskaņām. Īpaši, ja šī vieta ir tik liela kā Krievija. Varbūt - jo dzimtene lielāka, jo vairāk velk uz to atpakaļ? Gravitas. Pat ja beigu beigās "svyaz' eta nepostizhimaya", kā tai dziesmiņā izskanēj'.