Eduards virza Mēnešainā naktī ------------------------
Kad pusnakts brīžos vientuļos Līst gaišums bāls pār zemes seju,- No guļas vietas pieceļos Un skūpstu sastingušu seju
No manām lūpām asinis Pār viņas lūpziedu līst bālu,- Līdz bāls un gaišs es palicis, Kā mēness debess laukos tālu.
Sāk silt un celties viņas krūts, Un rokām mani apkampusi Tā aizelsdamies mani sūc Pie sevis cieti piespiedusi.
No manis ārā dzīves spēks Tek lēni sulā bāli saldā Un, skūpstot mnai, nakts un grēks Nes projām iznīcības valdā.
Kā šausmas bieds uz pasaules, Kā līgodamās ēna eju. Kas zin, ka mēness naktīs es Bez valda skūpstu miroņseju? | |