Eduards virza
Mēnešainā naktī
------------------------

Kad pusnakts brīžos vientuļos
Līst gaišums bāls pār zemes seju,-
No guļas vietas pieceļos
Un skūpstu sastingušu seju

No manām lūpām asinis
Pār viņas lūpziedu līst bālu,-
Līdz bāls un gaišs es palicis,
Kā mēness debess laukos tālu.

Sāk silt un celties viņas krūts,
Un rokām mani apkampusi
Tā aizelsdamies mani sūc
Pie sevis cieti piespiedusi.

No manis ārā dzīves spēks
Tek lēni sulā bāli saldā
Un, skūpstot mnai, nakts un grēks
Nes projām iznīcības valdā.

Kā šausmas bieds uz pasaules,
Kā līgodamās ēna eju.
Kas zin, ka mēness naktīs es
Bez valda skūpstu miroņseju?