Ak, mana sirds! Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus! Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz? Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un - tu? Tu iežēlojies to, kas mani sāpē. Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst? Tik puķes vēdini, bet kokus nelauz, Kā manas tēvu zemes kalnu vētra? Nē, vāja neesi, - es nesaprotu. Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man - Un tomēr mans. - Un tomēr balstās citur - - Vai maz es esmu savs? Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm, Un manas ilgas manis nepazīst. Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij? Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs? Un tomēr samalās tur mana dzīve - Un tomēr -
Rainis, Jāzeps un viņa brāļi, IV cēliens | |