Ak, mana sirds!
Ak, sirds, tu staigā savas pašas ceļus!
Vai manas sāpes tev vairs nesāp līdz?
Lūk, šurp: es gadiem sagraužos un - tu?
Tu iežēlojies to, kas mani sāpē.
Vai tu tik vāja? Vai tu nespēj nīst?
Tik puķes vēdini, bet kokus nelauz,
Kā manas tēvu zemes kalnu vētra?
Nē, vāja neesi, - es nesaprotu.
Iekš tevis guļ kāds spēks, kas naidīgs man
- Un tomēr mans. - Un tomēr balstās citur -
- Vai maz es esmu savs?
Kā svešs es atskatos uz savām sāpēm,
Un manas ilgas manis nepazīst.
Pēc kā tik karsti dzinos, - kas tas bij?
Vai bij maz vērts, kad neatceros vairs?
Un tomēr samalās tur mana dzīve -
Un tomēr -
Rainis, Jāzeps un viņa brāļi, IV cēliens | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Romantika
Kad noriet saule rotādama,
Kad atskrien malā balta kaiva,
Tu, vienā zeltā mirdzēdama,
Pār jūru atbrauc niedru laivā.
Un sidrab'irkļus nolikusi,
Tu lēni uzkāp krastā baltā,
Kā viegla ēna pienāc klusi
Pie manis, vara ķēdēs kalta.
Pie brūnās priedes cieši sieta,
Kā ziediņš balts tu liecies klusi,
Man atmost sirds kā saules rietā
Un lielās sāpēs pamirusi.
Es ceļos ķēdes nost un baisma!
Man apkārt kuļas melna kaiva...
Mans spēks, mans sapnis,
Mana gaisma
Pār jūru aizbrauc niedru laivā