Reizi vecā, labā vecmāmiņa Bija mirusi un apglabāta. Ilgi gulēja tā kapa bedrē, Līdz tai apnika, - tā rakās laukā.
Garām gāja bērns, - teic vecmāmiņa: «Atnes uguni man sasildīties, Lai no uguns atmostos uz dzīvi!» Bērns tai neklausīja, neatnesa, - Vecā māmiņa no jauna mira.
Būtu toreiz bērns tai paklausījis, Nesis uguni, ko sasildīties, Nebūtu mums visiem tagad jāmirst: Mūs gan apraktu, mēs raktos laukā, Atkal atmostos no siltās uguns. - Bet nu galīgi mums jāmirst tagad. | |