Valts Ernštreits
--------------------------

Ziemeļvirdžīnijas tuksnešainie
klajumi palika zem mūsu nogurušajām
pēdām. Mēs izbraucām puskrēslā, bet,
kad atgriezāmies, krēsla jau bija
iezagusies acīs.
Un ne tikai.

Debesis bija zemas, un es skatījos uz
mākoņiem, kuros peldēja debesskrāpju
augšējie stāvi. Arī tur dzīvoja cilvēki,
dzima skaistākie sapņi un mira, vēl
nepaspējuši kļūt īsti. Reizēm arī es esmu
sapnis. Un tikai.

Butaforiska mīlestība pārņēma mūsu
skaidro un veselo saprātu. Butaforiskas
rokas sagrāba mani un tevi. Pasakas kļuva
par paskarbu realitāti, un mēs paši -
par izsapņotām, bet īsteni skaistām
leģendām. Gluži kā zaudētā zeme, kura,
mums aizbraucot, ietilpa vienā boeinga
iluminatorā.

Tik vien.
Un ne tikai.