nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
Valts Ernštreits 
Karsta ir rīta kafija. Karsti ir trolejbusi galvaspilsētas ziemeļu rajonos, kuros neienāk saule un bērni ar noputējušiem ceļgaliem klaiņo tukšos un klusos pagalmos.

Šis rudens tevi nogalinās, - viņa teica.
Un šīs acis tevi nodos, - viņa teica.
Ļauj man noglāstīt tavus spārnus, - viņa teica.
Es mīlu tevi.

Karsta ir tava kafija. Karsti ir telefoni galvaspilsētas ziemeļu rajonos. Zeltainie lāči ir uzrāpušies stabos un čukst klusus vārdus. Zeltainie lāči ir apsēdušies uz kabeļiem, un gaiss ir pilns mīlestības. Zeltainie lāči raugās sienās, bet redz ārā dejojam lapas.
Karsti ir pilsētas telefoni. Karsta ir rīta kafija.
Comments 
10:18 am
grāmatā ir "ļauj, lai es noglāstu tavus spārnus", taču es atminos 92. gadā, šķiet, kaut kur lasījusi šitādu versiju, un tā man patīk labāk.
This page was loaded Apr 26th 2024, 5:27 pm GMT.